Вітаємо, пишаємось!

Опубліковано 2015-12-30

Щиро  вітаємо пані  Ірину Чжоу-чарівну і сильну, сердечну і розумну голову громадської організації " Альянс Латвія без сиріт" -Гордість Латвії !

Дякуючи пані Ірині , її організації, близько 100 дітей переселенців з Донбасу,   прийняли в себе латвійські сім’ї.

Низький уклін Вам, пані Ірино!

( світлина з урочистостей у посольстві України в Латвії)

Відео про нагородження   тут: http://skaties.lv/latvija/lepojamies-sieviete-kura-dava-prieku-un-milestibu-berniem-no-kara-plositas-ukrainas/

 

Latvijas lepnuma stāsts: Lai ieraudzītu pasauli bez kara 

"Vislielāko gandarījumu dod tas, ka bērni no karadarbības skartās Ukrainas teritorijas sāk apzināties – viņi ir nevis upuri, bet gan cilvēki, kuri būvēs savas valsts nākotni. Diemžēl daudziem bērniem, kuri piedzīvojuši karu, veidojas upura psiholoģija, un ir ļoti labi, ka bērni, pateicoties tam, ka var uzturēties mierīgajā Latvijas vidē, no upura psiholoģijas atbrīvojas," saka organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem valdes locekle Irina Čžou.

Iepazīst Latviju

Projekta No ģimenes līdz ģimenei ietvaros Irina Čžou organizē Ukrainas bērnu ierašanos Latvijā un aptuveni mēnesi ilgu uzturēšanos mūsu valsts ģimenēs. Decembrī Latvijā ieradās jau septītā grupa ar bērniem no karadarbības piemeklētajām Ukrainas teritorijām. Projektu plānots turpināt arī nākamgad.

"Uzturēšanās Latvijas ģimenēs paredzēta bērniem, kuri cietuši karadarbības zonās Ukrainas austrumos," skaidro Čžou un turpina: "Vienā grupā parasti ir 15 skolas vecuma bērni, kopā ar viņiem ir arī pavadonis. Mēneša laikā Latvijā bērni iepazīst mūsu valsts dabu, vēsturi un kultūru. Braucam ar zirgiem, dodamies uz saimniecībuRakši, kur bērni var aplūkot kamieļus. Apmeklējam observatoriju, kur skatāmies zvaigznes. Viesojāmies zinātnes centrā Zili brīnumi. Programma ir plaša. Bērni dzīvo Latvijas ģimenēs, kuras par bērniem rūpējas kā par savējiem. Mēs cenšamies bērnus ne tikai izklaidēt, bet arī radīt priekšstatu par Latviju, par to, ka iespējama dzīve bez kara".

Izmainīja dzīvi

Stāstot par to, kā sākusi organizēt Ukrainas bērnu viesošanos Latvijā, Irina atceras: "Mēs ar vīru savā ģimenē gribējām uzņemt kādu bērnu no Ukrainas militārajā konfliktā iesaistītā reģiona, bet sapratām, ka vienu bērnu uz Latviju neviens nevedīs, un nolēmām organizēt Ukrainas bērnu grupas."

Irina teic, ka viņai patīk pieņemt jaunus izaicinājumus, patīk spert pirmo soli nezināmajā un uzsver "Domāju, ja kaut kas neizdosies, tad pārtraukt projektu varu jebkurā laikā. Tomēr izrādījās, ka bažām nav pamata un iecere veiksmīgi īstenojās."

Enerģiskā sieviete stāsta, ka pirms dažiem gadiem viņas ikdiena bijusi gluži citāda. "Es strādāju biznesa jomā par personāla vadītāju, un nedomāju, ka mana dzīve mainīsies. Tomēr tad, kad man piedzima pirmais bērns, es aizdomājos par bērniem, kuri dzīvo bērnu namos. Līdz ar pašas bērna piedzimšanu, mani pamodās sāpe par tiem bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, laika gaitā šī apziņa manī kļuva aizvien spēcīgāka." Kad Irina pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezusies savā darbavietā, tad sapratusi, ka vēlas dzīvē ieviest pārmaiņas, bet jaunajai māmiņai tobrīd vēl nebija konkrēta plāna, ko tieši darīt.

"Sapratu, ka gribu palīdzēt bērniem bāreņiem. Ticu, ka ikviens cilvēk ienāk šajā pasaulē ar konkrētu mērķi. Ticu, ka ikvienam ir savs aicinājums. Senāk es domāju, ka mans mērķis ir dziedāt, būt uz skatuves, jo man ir laba muzikālā dzirde un laba balss. Es dziedāju korī, bet dziedātājas karjeru tomēr neizveidoju. Dzīves gaitā es sapratu, ka cilvēka aicinājums nav atrasties tur, kur ir slava, kur ir aplausi, kur esi uzmanības centrā, bet aicinājums ir būt tur, kur ir tava sāpe, pie tiem, kam cilvēks nevar vienaldzīgi paiet garām. Es sapratu, ka mana sāpe ir bērni bāreņi."

No ierastās darbavietas Irina gan šķirās tikai pēc vairākus mēnešus ilgām pārdomām un situācijas vairākkārtējas apspriešanas ar vīru. "Man bija tiešām ļoti labs darbs, tāds darbs, par kādu es ilgi biju sapņojusi, man patika strādāt ar personālu, ar darbinieku atlasi. Var teikt, ka es savu darbu patiešām mīlēju. Ērti bija arī tas, ka darbavieta atradās netālu no mājām. Turklāt darba gaitā es biju ieguvusi gan kolēģu, gan vadības uzticēšanos, atmosfēra darbvietā bija silta un komfortabla. Mani bija bail – ja no šī darba aiziešu, tad jaunu darbu, kurā atkal jutīšos tikpat komfortabli, varu arī neatrast," atceras organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem vadītāja un uzsver: "Tomēr es sapratu, labāk lai man jānožēlo lēmums, ka esmu no darba aizgājusi un mēģinājusi dzīvi mainīt, nekā tas, ka esmu domājusi par pārmaiņām, bet neesmu tās īstenojusi, jo, ja es neko savā dzīvē nomainīšu, tad es nožēlošu jebkurā gadījumā. Nolēmu, labāk es sekošu savām vērtībām, pat ja man nekas neizdosies, nekā nesekošu savām vērtībām un nožēlošu visu mūžu."

Pirmie soļi

Pievēršoties rūpēm par bāreņiem, Irina iepazinusies ar Alianses Ukraina bez bāreņiem pārstāvjiem. Kad Ukrainā negaidīti uzsākas karš, Ukraiņu kolēģi uzsāka aktīvu brīvprātīgu darbu: evakuēja iedzīvotājus no kara zonas, piegādāja palikušiem kara zonā iedzīvotājiem pirmās nepieciešamības preces un pārtiku. Tad arī izskanēja lūgums uzņemt bērnus no kara zonas. "Jebkuras valsts, kurā notiek karadarbība, bērniem jāpalīdz. Ja Ukrainas vietā būtu cita valsts, kuras teritorijā norit militārs konflikts, tad es pievērstu uzmanību bērniem šai, citā valstī," skaidro labdarības projekta organizētāja, gan neslēpjot, ka būtiski ir gan tas, ka Ukraina ģeogrāfiski nav pārāk tālu no Latvijas un gan tas, ka "cilvēki Ukrainā pēc mentalitātes ir līdzīgi cilvēkiem Latvijā".

Atrast bērnus, kuri dodas uz Latviju, palīdz Irinas sadarbības partneri Ukrainā. "Nevar noliegt, pārbaude ir nepieciešama, jo var gadīties, ka Ukrainas iedzīvotāji, kuri nemaz nav cietuši karadarbībā, vēlas atsūtīt bērnus uz Latviju, tā sakot, brīvdienās, bet mēs gribam atbalstīt tos bērnus, kuriem tiešām vajadzīga palīdzība," izklāsta atbalsta organizētāja.

Latvijā Irina meklē ģimenes, kuras ir gatavas uz mēnesi savās mājās uzņemt bērnu no Ukrainas. Projektam attīstoties, tajā iesaistījušās vairāk nekā 60 ģimenes, viņu vidū ir gan ļoti turīgi cilvēki, gan arī cilvēki, kuri dzīvo pieticīgi, bet ir gatavi par bērniem rūpēties. "Tagad ģimenes jau piesakās pašas. Mēs katru ģimeni izvērtējam. Skatāmies, vai ģimenei ir pozitīva motivācija tam, kāpēc ģimene grib uzņemt Ukrainas bērnus. Es vai mani kolēģi brauc tikties ar katru ģimeni; skatāmies, kāds ir psiholoģiskais klimats, vai visi ģimenē piekrīt bērna uzņemšanai – gadās tā, ka viens no ģimenes locekļiem ļoti grib bērnu savā ģimenē uzņemt, otrs turpretī – īpaši nē. Mēs nevienai ģimenei neuzspiežam pieņemt Ukrainas bērnus. Ja redzam, ka no ģimenes kāds negrib uzņemt bērnu savās mājās, tad mudinām ģimeni pārdomāt, jo ja ģimenē nav vienprātības par bērna viesošanos, tad skaidrs, ka bērnam šādā vidē būs nevis rehabilitācija, bet spriedze. Raugāmies arī, lai bērniem būtu komfortabli apstākļi. Es nedomāju, ka vajadzīgs mājoklis ar eiroremontu, tomēr normāli apstākļi ir nepieciešami, jo pagrabos bērni jau dzīvojuši Ukrainā," skaidro Čžou un mudina ņemt vērā: "Apstākļi cilvēkiem Ukrainā karadarbības piemeklētajās teritorijās ir ļoti smagi".

Kamēr bērni viesojas Latvijā, tikmēr Irinas organizācijas sadarbības partneri Ukrainā cenšas pēc iespējas uzlabot dzīves apstākļus bērnu ģimenēm, lai jaunās paaudzes pārstāvji atgrieztos labākā vidē nekā bija tā vide, no kuras viņi devās uz Latviju.

Bērns iemācās runāt mierīgi

Atbildot uz jautājumu, kas, organizējot Ukrainas bērnu viesošanos Latvijā, viņu patīkami pārsteidz, Irina uzsver divus pozitīvus iespaidus. Pirmkārt "patīkami pārsteidz bērnu emocijas, tas, ka redzu – viņi Latvijā jūtas laimīgi, un vispatīkamākais ir, ka viņi jau pēc atgriešanās Ukrainā raksta man un stāsta, ka Latvijā apguvuši kaut ko labu, ko aizvest uz savām mājām. Bija gadījums – bērns nāca no tādas ģimenes, kurā vecāki visu laiku runā, paceļot balsi un kliedzot. Bērns te, Latvijā dzīvoja ģimenē, kurā cilvēki sarunājas mierīgi, bez kliegšanas. Kad bērns atgriezās Ukrainā, tad bija apguvis prasmi runāt rāmi un savai mammai jautāja: "Mamma, kāpēc tu tā klaigā? Es gan neklaigāju." Tad arī mamma aizdomājās – varbūt tiešām jārunā mierīgi, nevis paceļot balsi, klaigājot," stāsta organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem vadītāja. Otrkārt, Irinu ļoti patīkami pārsteigusi dažādu uzņēmumu, iestāžu un organizāciju atsaucība. "Man radies iespaids, ka Latvijā ir ļoti atsaucīga sabiedrība. Kopumā projektam ir aptuveni 30 atbalstītāji – to vidū, starptautisko pārvadājumu kompānijaEcoLines, kas bez maksas pārvadā mūsu projekta grupas ceļā Ukraina-Latvija. Aģentūra Public ID nodrošina sabiedrības informēšanu. Tūrisma firma Impro Ceļojumi bez maksas dod autobusus, lai mēs ar Ukrainas bērniem varētu braukt Latvijas iepazīšanas ekskursijās, un ir vēl daudz citu atbalstītāju," priecājas Čžou.

Nekādas politikas

Savukārt vilšanos Irinai rada tas, ka ir cilvēki, kas šķiro bērnus pēc viņu vecāku politiskās pārliecības. "Mēs vēlamies sadarboties tikai ar tādām ģimenēm, kuras laikā, kamēr uzņem Ukrainas bērnu, viņa klātbūtnē par politiku nerunā. Ir bijis gadījums, kad ģimene saka: "Mēs pieņemsim tikai proukrainiski noskaņotu vecāku bērnu", un bija arī gadījums, kad cita ģimene teic: "Mēs nevarēsim pieņemt bērnu ar izteikti proukrainiskiem uzskatiem". Šādām ģimenēm mēs esam atteikuši bērnu uzņemšanu un esam norādījuši, ka bērniem nejautāsim, pie kādiem politiskiem uzskatiem pieturas viņu vecāki. Svarīgi, ka bērnu vecāki ir devuši piekrišanu, ka bērni brauc uz Latviju, kas nozīmē, ka Eiropas Savienību viņi uztver pozitīvi. Mums visi karadarbību piedzīvojušie bērni ir vienādi" ir pārliecināta Irina.

http://www.diena.lv/dienas-projekti/latvijas-lepnums/2015-gada-stasti/latvijas-lepnuma-stasts-lai-ieraudzitu-pasauli-bez-kara-14123436