День пам’яті Генерала Петеріса Радзиня

Опубліковано 2017-05-03

Вчора, на Братському кладовищі, відбулася пам’ятна церемонія, присвячена  річниці з дня народження Генерала Петеріса Радзиня, патріота Латвії і України.

Дякуємо, тобі Латвіє, за твого сина, Генерала Радзиня, дякуємо, тобі, латиський народ, за підтримку і допомогу Україні!

2.maijā Brāļu kapos pieminējām ģenerāli Radziņu viņa dzimšanas dienā! Ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš (1880-1930) bija Latvijas Brīvības cīņu plānotājs un vadītājs, ģeniāls karavadonis un militārais stratēģis, kuram varam pateikties par sekmīgu Brīvības cīņu iznākumu un Latvijas atbrīvošanu gan no bermontiešiem, gan lieliniekiem. Ar izcilību beidzis Ģenerālštāba akadēmiju Krievijā.
Ģenerālis Radziņš Latvijas armijai pievienojās savā ziņā nejaušības dēļ, kad viņu Polijā uzrunāja toreizējais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Sev nepazīstamās Latvijas armijas operatīvo vadību (štāba priekšnieka amatu) viņš uzņēmās pašā kritiskākajā Bermontiādes brīdī, kad frontes līnija bija Daugava, Bermonts bija nostiprinājies Pārdaugavā, 1919. gada oktobra beigās. Rīga tika atbrīvota 11. novembrī.
Brīvības cīņu laikā pats piedalījies arī tiešajā kaujas darbībā un izlūkošanā!
Pirms Latvijas Brīvības cīņām ieņēmis vienu no augstākajiem amatiem Ukrainas Tautas republikas armijā, palīdzot ukraiņu cīņās pret boļševikiem. Daudz rakstījis un analizējis situāciju Ukrainā.
Bijis ne tikai militārists, bet daudz rakstījis un publicējies arī par politiskām, ģeopolitiskām, sabiedriskām, filozofiskām, u. c. tēmām. Latviju pārstāvējis arī, izmantojot savas diplomātiskās prasmes, piemēram, Baltijas valstu konferencē Bulduros un daudz kur citur. Ģenerālim Radziņam varam pateikties arī par poļu armijas iesaisti Latgales atbrīvošanā. Jau 1920-tajos gados paredzēja militāra pakta noslēgšanu starp toreizējo Padomju Krieviju un Vāciju nākotnē. Šī iemesla dēļ iestājās par t. s. Intermarium - Baltijas-Melnās jūras valstu savienību. Pārstāvējis Latviju Rīgā notiekošā konferencē par militāras savienības izveidi starp Baltijas valstīm, Poliju un Somiju. Viņš par svarīgu potenciālo sadarbības partneri uzskatīja arī Ukrainu.
Bijis ļoti nacionālistisks, konservatīvs un ticīgs cilvēks. Pēc aiziešanas no armijas kādu laiku darbojās Latvju nacionālajā klubā (goda virsaitis).

Sociālistu, kuri viņu neieredzēja stingro pretpadomju un labējo uzskatu dēļ, vērpto intrigu dēļ bija spiests pamest Latvijas armiju. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ viņa nopelni joprojām tiek pieminēti nepelnīti klusu. Par viņa izspiešanu no armijas sašutuši bija augstākie virsnieki un arī sabiedrība - viņš bija populārs.
Mūža atlikušo daļu veltīja Latvijas armijas virsnieku skološanai. Izcilā Latviešu Leģiona virsniecība bija mācījusies pie Radziņa. Mira no sirdstriekas 50 gadu vecumā 1930. gadā. Viņa bērēs piedalījās tiem laikiem milzīgs cilvēku skaits - vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Laikraksts "Latvijas sargs" toreiz rakstīja:

„Tagad, kad Radziņa vairs nav starp mums un viņam nodarītās pārestības vairs nevar par labu griezt, neviļus rodas jautājums: vai mēs esam pietiekoši mācējuši cienīt Radziņu, kā to prata viņa kolēģi un apakšnieki krievu armijā, un vai viņš ir saņēmis, dzīvs būdams, to atzinību, kas viņam pienācās par izcili lielajiem nopelniem Latvijas atbrīvošanā?”

https://www.facebook.com/pasvaldibuvelesanas/posts/1464882703562241