Latvija pievienojās Golodomora nosodījumam 2008.gada 13.martā.

Опубліковано 2015-11-28
 

Šodien Ukraina piemin ‪#‎Golodomor‬ genocīdā nogalinātos. Latvija pievienojās Golodomora nosodījumam 2008.gada 13.martā.
Vēstures grāmatās tas nav rakstīts, arī laikrakstos ne. 
Patiesība ir tāda, ka šāda Saeimas lēmuma panākšana prasīja trīs gadus rūpīga un mērķtiecīga darba. Te jāsaka liels paldies tā laika Ukrainas vēstniekam Latvijā Raulam Čilačavam, ar kuru man bija lieliska sadarbība. Vairāk nekā divus gadus mums vajadzēja, lai pārliecinātu Saeimas Ārlietu komisiju virzīt mūsu sagatavoto projektu, kas bija izstrādāts pēc Igaunijas un Lietuvas līdzīgu projektu parauga.

Saeima tomēr atzīst genocīdu pret Ukrainu

Saeima tomēr pieņēma deklarāciju par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu un pēc asām debatēm nolēma atbalstīt priekšlikumu daudz asākiem vārdiem saukt staļiniskā režīma noziegumus Ukrainā, nodēvējot tos par apzinātu genocīdu.

Deputāti Saeimas balsojumu sagaidīja ar aplausiem.

Ārlietu ministrijas un Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvji iepriekš bija sagatavojuši deklarācijas projektu, kurā maigākiem vārdiem raksturoja notikumus un pauda Latvijas nostāju, taču deputāti atbalstīja Gravas rosinātos grozījumus, kas PSRS noziegumus Ukrainā sauc par genocīdu.

Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Andris Bērziņš (LPP/LC) ceturtdien atzina, ka komisija “pieturējusies pie diplomātiskas teksta formas, taču deputāti var atļauties daudz vairāk nekā ierēdņi Ārlietu ministrijā.”

Saeimas sēdē ceturtdien vairāki deputāti – Grava, Pēteris Tabūns (TB/LNNK),kā arī Sandra Kalniete uzsvēra, ka Latvijai ir jānosauc PSRS noziegumi Ukrainā par genocīdu, kas atbilstot notikušajam. Arī Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis aicināja deputātus, “neskatoties uz ārlietu speciālistu vēlmi nesaukt lietas īstajos vārdos, nomainīt deklarācijā vārdu “terors ” ar vārdu “genocīds””. “Tas, kas bija 1932.gadā un 1933.gadā Ukrainā, bija Genocīds pret ukraiņu tautu,” sacīja Ābiķis.

Līdz ar deputātu atbalstu opozīcijas priekšlikumam Saeimas deklarācijā Latvija “atzīst golodomoru par staļiniskā režīma apzināti īstenotu genocīdu pret Ukrainas tautu”. Deklarācijā “Par 1932. un 1933.gadā PSRS veiktajām represijām pret Ukrainas tautu” Latvijas Saeima atsaucas uz Ukrainas aicinājumu starptautiskajai sabiedrībai publiski nosodīt 1932. un 1933.gadā staļiniskā režīma izraisīto badu (golodomoru) Ukrainā, kas tika izraisīts, konfiscējot iedzīvotājiem labību, kā dēļ bojā gāja piektā daļa Ukrainā dzīvojošo.

Deklarācijā norādīts, ka “golodomors” bija vērsts pret Ukrainas tautu, jo tika aizliegta iedzīvotāju izbraukšana no bada skartajiem apgabaliem, bet uz bada iztukšotajiem ciemiem un pilsētām organizēti un masveidā tika pārvietoti iedzīvotāji no citām PSRS teritorijām, kā arī līdztekus tika nīdēta ukraiņu valoda, kultūra un reliģija.

Saeima arī izsaka līdzjūtību Ukrainas tautai saistībā ar 1932. un 1933.gada “golodomora” izraisītajiem traģiskajiem notikumiem un godina bojāgājušo piemiņu, un aicina neaizmirst viņu ciešanas un pārdzīvojumus saistībā ar gadsimtiem ilgo tradīciju, garīgās kultūras un etniskā savdabīguma graušanu.

Līdz ar deklarācijas parakstīšanu Latvija pievienojas tām 15 pasaules valstīm, kas to jau ir izdarījušas. Tiesa, Latvijas kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija to izdarījušas jau 90.gadu sākumā.

www.delfi.lv


Pēc vispieticīgākajām aplēsēm par golodomora upuriem kļuva 3,5 miljoni Ukrainas iedzīvotāju, ir ziņas arī par 7-10 miljoniem upuru. Pat ja 3,5 miljoni – tas ir ļoti daudz, vairāk nekā tolaik bija iedzīvotāju Latvijā un Igaunijā kopā ņemtās.Jāpiebilst, ka šajos baisajos gados bads bija arī citās PSRS “maizes klētīs” – Krasnodarā, Stavropolē, Volgas vidusteces reģionā un Kazahstānā, kas tobrīd vēl ietilpa Krievijas Federācijā. Taču tur bada upuru bija krietni mazāk – “tikai” vairāki simti tūkstošu.

 

Bada cēlonis bija vienkāršs: padomju varai vajadzēja naudu, lai atmaksātu kredītus, kas industrializācijas vajadzībām tika paņemti Vācijā. Savukārt pie naudas varēja tikt, pārdodot labību. Klētis totāli iztīrīja, īpaši nedomājot, kas notiks ar cilvēkiem, kuri paliks bez maizes. Aplaupītajiem teica, ka labība vajadzīga palīdzības sniegšanai bada cietējiem citos PSRS reģionos.

Ukrainu tas skāra īpaši smagi arī tāpēc, ka zemnieki nebija ar labu piedabūjami stāties kolhozos. Diktators Staļins vēstulē kādam savam līdzdalībniekam sūkstījās, ka Ukrainā čumot un mudžot nacionālisti un poļu spiegi, un ka PSRS varot pazaudēt Ukrainu. Ka kolhozu uzspiešana bija separātisku noskaņu izplatīšanās dzinulis, Staļins, protams, nepieminēja. Starp Ukrainu un Krieviju parādījās pavisam īsta apsargāta robeža. Uz pārkāpējiem šāva. Norobežotajos rajonos cilvēki vienkārši izmira. Negribējāt kolhozus – dabūjāt pienācīgu proletariāta diktatūras atbildi. Nav zināms, cik plaši izplatīts, taču bija fiksēts kanibālisms. Tas atspoguļojās arī literatūrā. Ukraiņu dzejnieks Pāvels Tičina uzrakstījis satriecošu dzejoli par sievieti, kas zaudē prātu, jo nākas nogalināt vienu pašas bērnu, lai paēdinātu pārējos.

Padomju Savienībā šis padomju varas noziegums, dabiski, piederēja pie stingri tabuētajiem. Pēc PSRS sabrukuma palēnām sāka iezīmēties šī baisā nozieguma aprises un mērogs.

Speciāli inspirētais, ar neražu vai kādu dabas katastrofu nesaistītais bads plosījās gan Ukrainā, gan Krievijā, tiesa, nodarot tur mazāku postu. Taču attieksme pret pašu faktu ir stipri atšķirīga. Maskava izliekas, ka nekas vai gandrīz nekas īpašs nav noticis.

Pērn novembrī golodomora upuru piemiņas dienā Ukrainā karogi bija nolaisti pusmastā, aizlūguma laikā Sofijas katedrālē gandrīz vai plecu pie pleca stāvēja Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un toreizējais premjerministrs Viktors Janukovičs. 2008. gads Ukrainā pasludināts par golodomora upuru piemiņas gadu, Kijevā paredzēta šiem, saucot lietas īstajos vārdos, nežēlīgi nobendētajiem cilvēkiem veltīta memoriāla atklāšana. Ukraina aicinājusi starptautisko sabiedrību atzīt, ka pirms 75 gadiem notikušais kvalificējams kā genocīds pret Ukrainas tautu.

Zīmīga bija Krievijas reakcija. Tās Ārlietu ministrija (ĀM) novembrī asi nosodīja Ukrainas aicinājumu atzīt šo traģēdiju par genocīdu. ĀM izplatītajā paziņojumā runāts par “vēstures kropļošanu atbilstoši mūsdienu politiski ideoloģisko nostādņu konjunktūrai” un par to, ka šis temats arvien biežāk “Ukrainā kļūst par politisko spekulāciju lauku”.

Pēdējos gados Kremlim “politisko spekulāciju lauks” ierasti ir gandrīz katrs kritisks vārds par padomju varas melnajiem darbiem. Nav jau tā, ka šāds pagātnes redzējums ir tikai Kremlī. Tas atspoguļojās arī Latvijas Saeimas ceturtdienas balsojumā par jau minēto deklarāciju. Kad vajadzēja spiest pogas, zālē atradās tikai 85 deputāti. Par balsoja 64, bez pozīcijas un opozīcijas izšķirības. Pret, kā tika solīts no tribīnes, balsoja visi seši PCTVL deputāti, tiem padomju vara “darīja labu, ko darīdama”. Savukārt Saskaņas centrs (SC) “mazgāja rokas nevainībā” – neviens no klātesošajiem SC deputātiem balsošanā nepiedalījās. Uz jautājumu, kāpēc tā, iespējama universāla atbilde, ka viņi nevarēja ietekmēt balsošanas iznākumu: par balsu pietika arī bez viņiem, bet pret variants arī ar viņu balsīm paliktu mazākumā.

pēc "Dienas" materiāliem