– Kur tu atradies februāra asiņainākajās dienās?
– Tas bija 20. februārī, kad norisinājās masveida apšaušana. Man bija plastmasas celtnieku ķivere, pēkšņi kaut kas trāpīja ķiverē. Tā bija gumijas vai plastmasas lode – nebūtu ķiveres, trāpītu galvā. Kaut cik noslēpos. Tad satiku draugu. Tas bija barikāžu tuvumā. Kādu minūti tur bijām sarunājušies un tad – barikādes gāžas, un minūtes laikā tur neviena vairs nebija, visi aizskrēja uz priekšu. Aizskrējām uz sāniem, tur vienam bija trāpīts krūtīs. Vēl viens gulēja ar trāpījumu galvā, pirmsnāves stadijā. Aizvilkām cietušos uz medpunktu, tad skrējām uz Institutskojes ielu. Tur vēl viens gulēja, nāvīgi ievainots. Trāpījums sirdī, izšauts cauri bruņuvestei. Neizdzīvoja. Aizskrējām līdz Oktobra laukumam, tur tāda dzeltena ēka, iekšā pagalmā. Draugs saka – skaiti līdz divdesmit, skrien! Pagāja dažas sekundes, un viņš aizskrēja. Domāju, ja skaitīšu līdz divdesmit, nošaus. Skrienu pakaļ, redzu – viņš pēkšņi pietupās. Es arī nobremzēju, bet tajā brīdī iekšējā balss saka – skrien vai arī nošaus! Un aizskrēju. Vēlāk draugs teica: “Skrienu, dzirdu – vienu reizi nosvilpa līdzās galvai, uzreiz notupos. Ja tu būtu skrējis aiz manis, pilnīgi droši dabūtu šīs lodes.” Tad strādājām – viens jāpārsien, citam žņaugs jāuzliek. Pēc tam skatījāmies, kā līķus salika vienā rindā…
Apjausma, kur biju un kas varēja notikt, atnāca tikai nākamajā rītā. Piegāju pie viesnīcas “Ukraina”, tā atrodas aiz Maidana, atcerējos iepriekšējo dienu un sapratu, kādā gaļasmašīnā bijām nokļuvuši.
– Vai iepazināties Maidanā?
Katrīna: – Iepazināmies Maidanā, kur atrados kopš 13. decembra. Kā aizbraucu, tā arī paliku. Biju tur visos notikumos. Arī 19. decembrī, kad mūs aplēja ar ūdens metējiem, apmētāja ar gaismas skaņu granātām. Toreiz diezgan smagi cietu, ilgi ārstējos. Biju daudz saelpojusies gāzi, dabūjusi ar gumijas lodi pa plecu. Galvā bija balta celtnieku ķivere ar sarkanu krustu, mugurā balts krekliņš arī ar sarkanu krustu. Droši vien kādam “berkutietim” (prezidentam Janukovičam uzticīgās specvienības vīri) neiepatikās, ka es sniedzu palīdzību. Viņš iešāva plecā, bija prāvs zilums, taču tas mani neapturēja – es turpināju palīdzēt. Visu laiku atrados pirmajās līnijās.
Bija tāds smieklīgs atgadījums. Atnāca puisis ar ievainotu roku, nosaitēju. Neesmu pabeigusi, kā viņš jau raujas kaujā. Tad viņš ieradās ar traumētu kāju, apkopu kāju. Neesmu pabeigusi, viņš atkal raujas kaujā. Trešo reizi man viņu atnesa ar caurumu galvā – teicu, nē, nē, nesiet uz medpunktu, ar viņu nenodarbošos, vienalga aizmuks karot.
– Kāds noskaņojums Ukrainā valda tagad?
Petro: – Visi nedomā vienādi. Ir tādi, kas atdod visu savu sirdi – dod naudu, palīdz ar ekipējumu, ar produktiem, citi pin maskēšanās tīklus, citi ada siltas zeķes, bet ir tādi, kas nesaprot, kā var būt noderīgi. Ir tādi, kas uzskata, ka šis karš uz viņiem neattiecas. Tas ir konflikts Donbasā, lai kāds ar to nodarbojas, tā nav mūsu problēma. Bijis daudz gadījumu, ka karavīrs vēlas saņemt to, kas viņam pienākas, bet viņam pasaka – mēs uz turieni jūs nesūtījām! Tas ir aizskaroši, tomēr vairākums atbalsta karavīrus.
Katrīna: – Kad sākās Krimas aneksija, mani radinieki, kas dzīvo Aluštā, neatbalstīja Maidanu, apgalvoja, ka esmu turp devusies pelnīt naudu, bet es vienmēr teicu: “Vismaz pasakiet, kur Maidanā atrodas kase ar naudu, jo neko vairāk par ēdienu man tur neiedeva.” Viņi pēc tam priecājās par Krimas aneksiju, gribēja dzīvot ar Krieviju, bija apmierināti. Mana māte ar viņiem kontaktējās, un viņi teica: “Jūs dzīvojat Ukrainā, mēs Krievijā, un mums nav pa ceļam.”
– Kā nokļuvāt frontē?
– Pirms frontes bija Odesa. Tolaik tur bija saspringta situācija – ne tikai austrumos gatavoja karu, centās anektēt arī Odesu. Tur bija savs Antimaidans – separātisti, kas sapulcējās Kuļikovas laukumā, uzslēja savas teltis, izkliedza saukļus par Krieviju. Brīvprātīgos no Maidana uzaicināja palīdzēt Odesā, dežurēt posteņos, lai nepieciešamības gadījumā paziņotu, ja notiktu uzbrukums no Piedņestras puses. Mēs ar Petro vairākas dienas stāvējām posteņos. Viss sākās, kad Odesas “Černomorec” un Harkivas “Metālista” futbola klubu fani sapulcējās, lai nodziedātu zināmo dziesmu par Putinu. Separātistiem tas neiepatikās, viņi ar mietiem uzbruka futbola faniem, piekāva viņus. Iedzīvotāji sapulcējās, lai pasargātu šos futbola karsējus, bet vēlāk saniknots pūlis devās uz separātistu nometni. Mēs palīdzējām cietušajiem, neredzējām, kas tālāk notika. Kad nonācām pie Arodbiedrības ēkas, tā jau dega…
Aizbraucām no Odesas maija vidū, lai iesaistītos Iekšlietu ministrijas bataljonā. Taču komandieris pateica, ka nekomandēs meitenes – Petro varot palikt, bet man jābrauc mājās. Ukrainā plaši izplatīta sieviešu diskriminācija. Lai meitene dotos karot, visu laiku kaut kas jāpierāda. Piezvanīja draugs, viens no tiem, kas izveidoja bataljonu “Aidar”. Saka: “Brauc pie mums, mūsu komandieris Meļņičuks labi izturas pret meitenēm.” Kad ieradāmies, daļa atradās Luhanskas apgabala Polovinkinā. Izrunājāmies ar komandieri, mani viņš paņēma uzreiz, jo mācēju rīkoties ar ieroci. Petro šādu iemaņu nebija, viņam vajadzēja mācīties kursos.
– Kura bija smagākā diena karā?
Petro: – Reiz mūsu draugi brauca ar “Ņivu” izlūkot apkārtni un atgriežoties uzskrēja uz mīnas. Mašīnu pārplēsa uz pusēm – trīs bojāgājušie, bet pārējos aizsvieda apmēram divdesmit metru attālumā.
Katrīna: – Mums abiem pati briesmīgākā diena bija Lutugino, kur mūs četras reizes apšaudīja. Pirmo reizi tas notika Luhanskas lidostas atbrīvošanas operācijā. Iekļuvām bīstamā slēpnī, toreiz krita desmit mūsējie. Arī mans draugs Miša – novadnieks un biedrs no Maidana. Tikko bija iegājuši Lutugino, kad ielidoja šāviņš – septiņi beigti uz vietas, trīs vēlāk nomira. Es pienācu nedaudz vēlāk, jo palīdzēju citam karavīram. Petja man parādīja Mišu, pārbaudīju – bija par vēlu ko darīt. Paguvām nogulties, un atlidoja vēl viens šāviņš. Petju šķembas ievainoja mugurā un galvā. Labi, ka bija trāpīts tikai mīkstajos audos. Ķirurgi teica, ka mazā šķembiņa viņam nekādu ļaunumu nenodarīs, bet, ja mēģināšot izņemt, var beigties slikti.
– Cik ilgi atradies frontē?
Petro: – Gadu un vienu mēnesi. Trīs mēnešus mēs ar Katju ārstējāmies gan hospitālī, gan ambulatori. Tagad it kā viss normāli, tomēr galvā es vēl karoju. Palikušas nogulsnes, jo mūsu prezidents ar savu “bandu” licis vilties – kā virspavēlnieks neļāva pabeigt karu. Mūsu bataljons bija plānojis visu pabeigt septembrī, vēlākais, oktobrī un nostiprināt robežas. Tad sākās visi šie pamieri, un lielākā daļa vienību atkāpās, jo bija pavēle no augšas – pilnībā atpakaļ. Taisnību sakot, ir dusmas, ka neļāva visu pabeigt. Pēc demobilizēšanās esmu strādājis, atpūties, lasījis. Tagad cenšos attīstīt savu biznesu kopā ar uzņēmēju grupu.
– Cik liela ir paļāvība, ka izdosies panākt mieru?
Katrīna: – Mana pilsēta Zaporožje atrodas piefrontes zonā, apmēram 200 kilometru no Luhanskas un Doņeckas. Daļa cilvēku Zaporožjē joprojām nav sapratuši, kas notiek Ukrainā. Daži priecātos, ja atnāktu Putins. Vienkārši cilvēki neanalizē, kas notiktu, ja atnāktu Krievijas armija. Tomēr ir arī patriotiski noskaņoti pilsoņi.
– Kā izveidojušies tik cieši kontakti ar Latviju?
Petro: – Mans brālēns Daniēls, kurš dzīvo Latvijā, bērnībā daudz par šo zemi stāstīja. Radās intriga, nolēmu pats apskatīties. Pirmo reizi atbraucu 2004. gadā, iepatikās, apskatīju Rīgu un citas vietas. 2010. gadā sāku mācīties latviešu valodu – tam bija vairāki iemesli. Vēlējos kaut kad pārcelties uz šejieni un kļūt par pilntiesīgu pilsoni. Otrkārt, vēlējos sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem viņu valodā, saprast, ko viņi runā. Runājot latviešu valodā, es pirmkārt izrādu cieņu latviešiem, jo neesmu atbraucis vienkārši kā tūrists. Latviešu valodu mācījos Ļvivā. Iepazinos ar Juriju Sadlovski, kurš divdesmit gadus nodzīvojis Rīgā – dzejnieks, filoloģijas doktors, arī pasniedza ukraiņu valodu ukraiņu skolā. Piezvanīju viņam un pateicu, ka vēlos mācīties latviešu valodu. Vēlāk Ļvivas universitātē Jurijs izveidoja Baltistikas centru. Sākām mācīties, Jurijs saņēma materiālus no Latvijas. Tad 2011. gadā tika noslēgts sadarbības līgums starp Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti un Ļvivas universitātes Starptautisko attiecību fakultāti.
http://www.la.lv/ieskatities-acis-navei/
