Palīdzot Ukrainai, neaizmirstam savu vēsturi

Опубліковано 2017-05-30

Aprīļa vidū augstskolas "Turība" pasniedzējs un zemessargs Juris Ulmanis kopā ar žurnālistu Ati Klimoviču un jauno kinorežisori Lauru Čaupali devās uz Ukrainu, lai aizvestu dāvanas ģimenēm, kurās tēvs vai vīrs kritis karā, aizstāvot savu zemi.

Zina, uz kurieni brauc

Juris Ulmanis ceļā uz Ukrainu devies jau vairākkārt. "Jāsāk ar to, ka jau labu laiku pie mums ir domubiedru pulciņš, kas sadarbojas ar ukraiņu nevalstisko organizāciju "Mecenāti karavīriem". Šie cilvēki ir nodibinājuši fondu, kas rūpējas par kritušo un ievainoto karavīru ģimenēm. Piemēram, no Volīnijas apgabala karā Austrumukrainā ir krituši 180 karavīri un bez tēviem palikuši 200 bērni. No saviem ukraiņu draugiem uzzinām šo ģimeņu adreses, cik bērnu tajās aug, cik viņi ir lieli, lai izvēlētos atbilstošu apģērbu, noskaidrojam, kādas ir viņu vajadzības," viņš stāsta.

Līdzekļi, lai palīdzētu Ukrainas karā kritušo bērniem, Latvijā tiek vākti ar "Facebook" palīdzību. Pirms brauciena apzinātas 15 ģimenes, sagādāts tas, ko viņi vēlējās, sapakots, salikts Ata Klimoviča mašīnā, un trijotne devusies ceļā. "Vedām apģērbu, bija arī planšete un daudz kas cits. Rezultātā visi dabūja to, ko vēlējās, arī tie, kuri gribēja sunīti un papagaili – šīs vēlmes palīdzējām īstenot ar finansiālu atbalstu. Šoreiz braucām uz Rietumukrainu – Lutsku, Ļvivu, uz Karpatiem," teic J. Ulmanis.

Ģimene Ukrainas laukos Volīnijas apgabalā. Mazajai meitenītei tētis gājis bojā karā.

Gaisotni uztver, arī nezinot valodu

J. Ulmanis atzīstas, ka neprot nedz ukraiņu, nedz krievu valodu. "No vienas puses, tas ir mīnuss, no otras – tā es labāk varēju uztvert to gaisotni, kas valda Ukrainā.

Rietumukrainu no kara zonas šķir liels attālums, bet karu vispirms jūt sarunās ar cilvēkiem. Piemēram, ceļojuma laikā apmetāmies pie kādas ģimenes Ļvivā. Ģimenes galva Romāns Senkivskis bija karojis Austrumukrainā. Sākumā viņš bijis pavārs, bet vēlāk kā informācijas tehnoloģiju speciālists izrādījies noderīgs dronu izmantošanā.

Vēl par karu atgādina plakāti ar saukļiem "Iestājies armijā!" un "Varoņi nemirst!". To vairāk ir Karpatos, kur cilvēki atceras nacionālo līderi Stepanu Banderu, kurš savulaik cīnījās par Rietumukrainas neatkarību. Visur uz mājām, tiltu margām ir Ukrainas karoga dzeltenā un zilā karoga krāsas. Cilvēki pie apģērba bieži nēsā Ukrainas karodziņus.

Protams, pastāv pretruna, jo pat starptautiskā līmenī runā par korupciju varas augšējos slāņos, bet parastie cilvēki, tāpat kā pie mums Latvijā, mīl savu tēvzemi un grib, lai dzīve būtu labāka, lai bērniem klātos labi un varētu dzīvot mierā.

Vēl ļaudis runā par dezinformācijas plūsmu, kas nāk no austrumu puses, tāpēc šādas interneta vietnes tiek slēgtas un iespēju robežās tiek likti šķēršļi Krievijas ziņu nonākšanai Ukrainā.

Tāpat Ukrainā nepārdod krievu šņabi un cilvēki, cik vien tas iespējams, boikotē Krievijas produktus. Arī krievu valodu viņi tur tā neciena un nav no tās tik atkarīgi kā latvieši no krievu valodas un kultūras. Karš tādā ziņā visu ir salicis savās vietās.

Taču pats galvenais, kā man teica kāds vīrs Lutskā, "mēs negribam, ka krievi atnāktu arī līdz šejienei, jo, ja iedod Krievijai mazo pirkstiņu, tā paņems visu roku, un tāpēc mēs ejam karot"," atceras J. Ulmanis.

Sievas vīrus neatrunā no došanās karā

Ukraiņi, kā stāsta J. Ulmanis, uzskata, ka kara stāvoklis turpināsies ļoti ilgi, un ir gatavi turēties līdz pēdējam. Doties pretuzbrukumā neļauj starptautiskas vienošanās, un to daudziem nav viegli pieņemt. Tajā pašā laikā par krievu tautu neviens neko ļaunu nesaka.

"Ģimenēs, pie kurām mēs bijām, vīri un dēli bija gan iesaukti, gan paši brīvprātīgi devušies karot uz Donbasu.

Ja kāds kritis par Ukrainu, viņa vārdā pārdēvē ielu, kurā varonis dzīvojis. Karavīrus šeit ļoti ciena, un sievas, kuru vīri devušies karā, teic, ka atrunāt viņus nav jēgas. Ja vīrs nolēmis doties karot, aizies tik un tā, bet, ja paliks mājās, visu laiku to pārdzīvos un būs nelaimīgs. Tas nav gluži tā, kā pie mums, kad zemessargu sievas ne vienmēr ir sajūsmā, ja vīrs nedēļas nogalēs nekad nav mājās, bet iet uz apmācībām. Ukrainietes to saprot, ka tā tam jābūt. Arī bērniem tas ir labs piemērs, ka tēvs iet sargāt dzimtenes neatkarību un gatavs atdot dzīvību par savu valsti.

Ukrainā karo arī sievietes. Sākumā viņām nebija tiesību iet uz fronti, sievietes drīkstēja būt tikai medmāsas vai darboties palīgdienestos, bet tad viņas pievienojās labējiem radikāliem spēkiem, kas nepakļāvās Aizsardzības ministrijai. Tagad viņas drīkst iet armijā un karot, un piesakās daudzas. Sanāk tā, ka sievietes gan karo, gan gaida savus vīrus atpakaļ no frontes," teic J. Ulmanis.

Vēl viņš piemin kāda Karpatos sastapta priestera tēva Ivana teikto: "Nevar būt nekādas runas par kara veterāniem – kamēr ir karš, veterānu nav, ir tikai karavīri."

Dažkārt palīdz pat labs vārds

J. Ulmanis ir pārliecināts, ka palīdzības akcijas turpināsies, un sadarbībā ar Ukrainas pusi šovasar 25 bērniem, kuru tēvi krituši Doņeckas lidostā, tiek organizēts brauciens uz Latviju. Viņi atbrauks jūlija beigās, augusta sākumā un nedēļu paliks latviešu ģimenēs.

"Tas ir ļoti svarīgi, jo tā mēs šiem bērniem parādām, ka pasaule ir laba, ka tajā tomēr valda arī mīlestība. Tas, ka mēs aizvedam dāvanas, parunājamies kādu pusotru stundu, it kā ir tikai sīkums, bet kaut kas labs jau tur paliek, jo tie ļaudis redz – kāds par viņiem kaut kur tālumā ir padomājis.

Turklāt mūsu palīdzība Ukrainai jau arī ir kaut kas īpašs mums pašiem, kaut vai tāpēc, ka Latvijai un Ukrainai ir līdzīga vēsture ar padomju okupāciju, ar deportācijām. Ja mēs nepalīdzētu brīdī, kad vēsture Ukrainā atkārtojas, tas nozīmētu, ka mēs esam aizmirsuši savu pagātni. Savukārt Ukraina ir kā signāls, ka laiks atmosties un padomāt gan par kaimiņiem, gan pašiem par sevi. Iespējams, ukraiņi paši par savu vēsturi pašlaik tik daudz nedomā, cik par to, kas patlaban notiek valsts austrumos.

Un vēl Ukraina mums ir svarīga tāpēc, ka tā ir buferzona, un patiesībā jau ukraiņi pašlaik pasargā Latviju no Krievijas agresijas. Ja Krievija tur varētu darīt, ko grib, jau drīz vien viņi to pašu darītu arī šeit – Baltijas valstīs," domā J. Ulmanis.

Pieminot saziedoto līdzekļu daudzumu, viņš teic, ka tās nav lielas summas, bet katrai ģimenei, kuru palīdzība sasniedz, tā ir svarīga.

"Mēs jau varētu aizsūtīt drānas vai mantas pa pastu vai pārskaitīt naudu, bet svarīgāk, ka pie viņiem kāds aizbrauc. Tad, kad mums dzīvē iet grūti, pašsajūta uzlabojas pat tad, ja kāds mums pasaka kādu labu vārdu. Tas maina mūsu dzīvi. Un tāpēc vien ir vērts doties ceļā, lai sastaptu šos cilvēkus," uzsver J. Ulmanis.