Ko mēs varam mācīties no vēstures jeb Kā kreisie iznīcināja izcilāko latviešu ģenerāli

Опубліковано 2016-02-04

"Nevajag audzēt rožainas ilūzijas par to, kas varētu būt, bet gan visus slēdzienus dibināt, izejot no tā stāvokļa, kurā patlaban atrodamies.” Ģenerālis Pēteris Radziņš

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/29272-ko-mes-varam-macities-no-vestures-jeb-ka-kreisie-iznicinaja-izcilako-latviesu-generali

 

Latvijas armijas komandieris un divkārtējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Pēteris Radziņš savas karavīra gaitas uzsāka 25 gadu vecumā, Krievu–Japāņu kara laikā komandējot rotu. 1910. gadā ar izcilību beidza Krievijas cara Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju.

"Nevajag audzēt rožainas ilūzijas par to, kas varētu būt, bet gan visus slēdzienus dibināt, izejot no tā stāvokļa, kurā patlaban atrodamies.” Ģenerālis Pēteris Radziņš

Pirmajā pasaules karā vadīja divīziju apvienotās grupas štābu. Ukrainas tautas armijā ieņēma štāba priekšnieka vietnieka amatu. 1919. gada 27. oktobrī Latvijai viskritiskākajās dienās uzņēmās pildīt Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatu. Šajā amatā izstrādāja uzbrukuma plānus un bija faktiskais Latvijas armijas vadītājs, sakaujot Bermonta armiju un Sarkano Krievijas armiju. No 1924. līdz 1928. gadam – pirmais Latvijas armijas komandieris.

1930. gadā laikraksts "Cēsu Avīze" (Nr. 195, 18.10.1930.) jau pēc ģenerāļa nāves ļoti precīzi un kodolīgi raksturoja ģenerāļa Pētera Radziņa lomu Latvijas valsts izcīnīšanā: "Pagājušajā nedēļā miris un Rīgas Brāļu kapos apglabāts Latvijas neatkarības cīņu vadonis ģenerālis Pēteris Radziņš. Ar viņa nāvi latvju tauta zaudējusi vienu no saviem izcilākajiem karavadoņiem, kuram viņa paliks mūžīgi pateicību parādā. Uz Radziņa pleciem gūlās smagi pienākumi. Ja šī karavīra pleci toreiz pagurtu, kas zin, varbūt tad nebūtu arī brīvas, neatkarīgas Latvijas. Tagad slavas vainagotais ģenerālis guldīts zemes klēpī, un visa tauta dziļās sērās piemin viņu."

Ir pilnīgi skaidrs un neapstrīdams, ka demokrātiskā valsts iekārtā armijas komandieriem un ģenerāļiem ir jāpakļaujas civilajai valsts pārvaldei. Bet vai tas nozīmē arī to, ka ģenerālim nedrīkst būt savs viedoklis tik svarīgā jautājumā kā valsts aizsardzība? Vai viņš šo savu atšķirīgo uzskatu var paust arī publiski, lai tauta varētu izvērtēt politiķu rīcību un pieņemtos lēmumus? It īpaši tāpēc, ka mēs labi apzināmies, ka pēc definīcijas ģenerālim neapšaubāmi ir jābūt kompetentākam speciālistam armijas lietās nekā politiķiem un aizsardzības ministrijas ierēdņiem, kuri bieži vien vadās nevis saskaņā ar valsts interesēm, bet gan tā brīža "politiskajiem uzstādījumiem".

Totalitārās valstīs armijas komandieriem un ģenerāļiem bez šaubām ir tieši tāds pats viedoklis kā valsts vadībai un tās ierēdņiem, bet vai tas der demokrātijai un kādas tam var būt sekas? Par to spriediet paši no tālāk aprakstītā mūsu pašu valsts vēstures piemēra, kad noteikta kreiso politiķu grupa sistemātiski centās noniecināt mūsu izcilāko ģenerāli Pēteri Radziņu, apšaubot viņa kompetenci un godaprātu, pat neskatoties uz to, ka viņš bija mūsu neatkarības kara faktiskais vadonis, kura vienīgais trūkums bija savs viedoklis valsts drošības jautājumos un kurš to arī pauda, neskatoties uz to, vai tas politiķiem patīk vai ne. Viņš Latvijas valsts un armijas pastāvēšanu stādīja augstāk par personīgo labklājību un karjeru.

Intervija ar ģenerāli Radziņu laikrakstā "Pēdējā Brīdī" (Nr. 100, 06.05.1930), neilgi pirms viņa nāves.

"Sakarā ar varbūtējiem politiskiem sarežģījumiem tuvākā nākotnē Eiropas valstu starpā, ar kuriem pēdējā laika dzīvi nodarbināta prese un sabiedrība, mūsu līdzstrādnieks griezās pie viena no redzamākiem Latvijas kara teorētiķiem, kara mācības iestāžu pārziņa un akadēmisko virsnieku kursu priekšnieka ģenerāļa Radziņa, kurš paskaidroja:

[..] Mūsu armijas virsnieki var droši stāties blakus ārzemniekiem un it sevišķi, ja ņem vērā, ka tiem ir pazīstama daudz labāk vietējā – Latvijas – daba un apstākļi. Kas attiecas uz kareivju sagatavošanu – apmācību, tad tā stāv diezgan tālu no pilnības.

Mūsu kareivjiem ir uzlikti ļoti daudz blakus uzdevumi, no kuriem kā galvenos varētu minēt plašo ārējo sardžu dienestu un iekšējos saimnieciskos darbus, kurus citās armijās veic algoti speciālisti. [..]

1815. gadā pēc Napoleona kara gājieniem un Eiropas izpostīšanas liela daļa Eiropas valstu noslēdza tā saukto Svēto savienību, pēc kuras nebija atļauti savienības locekļiem (valstīm) savstarpēji kari, un, ja kādai uzbruktu, tad citām, pieturoties pie savienības nosacījumiem, jānāk tai materiāli un morāliski palīgā. Bet labo gribu sekmes nevainagoja, un kari iesākās no jauna. Pie kam līguma nosacījumus par palīdzību tikai vienu vienīgu reizi [izmantoja] Krievija 1894. gadā, sūtot savu karaspēku uz Austriju ungāru sacelšanās apspiešanai.

Objektīvi vērtējot, tas pats būtu jāsaka arī par Tautu savienību, kuras lēmumi ir labi domāti, bet diemžēl neviens nerēķinās ar to, ka viņi tiktu pildīti. Šim faktam skaidrus pierādījumus dod nesen uzliesmojušie krievu-japāņu nemieri, kuru likvidēšanai neviena no Tautu Savienības loceklēm nesniedza reālu palīdzības roku.

Arī krievu kara kuģu brauciens cauri Dardaneļiem uz Melno jūru pēc Tautu savienības noteikumiem bija aizliegts, bet ar Itālijas un Turcijas klusu piekrišanu Krievija to bez bēdām izveda, un neviens pat nemēģināja aizturēt Krievijas kuģus. [..]

Pieejot pie jautājuma tuvāk, dziļi jāpārdomā, kādi ceļi būtu ejami mums – Latvijai, lai labāk aizsargātu savas robežas un nodrošinātos pret vienu otru nejaušību, kas valstij varētu būt visai sāpīga. [..]

Kareivju militārā apmācība cieš līdzekļu trūkuma dēļ: jaunie ceļi, kam varētu būt stratēģiska nozīme, tiek būvēti uz atsevišķu zemes novadu ierosinājuma pamata bez kara ministrijas atsauksmēm.

Tāpat laba tiesa no zemes ceļiem un jaunie dzelzceļi ir izprojektēti uz politisku partiju andeles pamata un stratēģiskā ziņā ir vislabākā gadījienā pilnīgi bez vērtības, ja pat ne kaitīgi sekmīgai valsts aizsardzībai.

Kur varētu izcelties karš? (redakcijas jautājums)

[..] Krievijas kaimiņvalstis neviena nav tik stipri saimnieciski atspirgušas, ka tām nestos prāts uz jauniem kariem. Un, kā jau minēju par mūsu armiju, tas pats arī sakāms par igauņu un lietuviešu armijām, kuras nedz pēc sava lieluma, nedz apmācības un apbruņojuma nevarētu uzstāties pret Krieviju. Vienīgi Polija var mēroties ar Krieviju spēkiem.

Bet arī poļi karu nesāks, jo viņiem daudz darāms savas iekšējās saimnieciskās dzīves uzlabošanai, un tāpat arī poļi neuzskata savus militāros spēkus par pilnīgi sagatavotiem karam.

Ja padomju Krievijā ir kas labs, tad tā ir armija.

Lielinieku armija sastāv no divām daļām: sezonas – teritoriālās, kurai ir milicijas raksturs, un vietējās, kurā kara dienesta laiks ir 2–3 gadi, apmācība un apbruņojums priekšzīmīgi. Krievu armijas vadošie spēki pa lielākai daļai komplektējas no pirmskara virsniekiem. Tāpat krievu valodā ir tulkoti visi pasaules ievērojamākie militārie raksti, kam ārkārtīga nozīme pie apmācības.

Un sen būtu jau iesācies karš, krievi būtu uzstājušies pret poļiem, ja valdībai, respektīvi Staļina grupai, būtu pārliecība, ka viņu armija ir tiešām komunistiski noskaņota un ka uz to no politiskā viedokļa var pilnīgi paļauties.

Ja nu krievi pieteiktu poļiem karu, tad kā mums, tā igauņiem tieši nebūtu jābaidās, jo viss krievu karaspēks jau tagad tiek koncentrēts Mazkrievijā, Baltkrievijā un Ukrainā uz poļu robežām un uzbrukumu varētu virzīt tikai tanī rajonā.

Novirzot uzbrukumu, teiksim, caur Daugavpili, krieviem būtu jāatvelk spēki no Ukrainas, kur jau tagad stipra nacionālā kustība, kuru arī poļi pabalsta, ko liecina ilgā Petļuras uzturēšanās Polijā.

Tātad, izmantojot vājos krievu spēkus Ukrainā, poļi tikai aizsargātu šo – Daugavas fronti, bet kopā ar ukraiņiem apietu krievus no dienvidiem. Tādējādi mums nav ko baidīties.

Bet, no otras puses, krieviem daudz ērtāk un vieglāk būtu tikt pie Baltijas jūras, iznīcinot mazās valstiņas. Tomēr viņi to nekad nedarīs, jo skaidri zināms, ka Polija šādam kara gājienam nepiekritīs un nāks palīgā mazajām valstīm, pretējā gadījumā tai pašai draud galīga atgriešana no jūras.

Pieņemot, ka poļi piespiestu krievus nākt ar mierlīguma priekšlikumu, respektīvi uzvarētu tos, mūsu stāvoklis nebūtu apskaužams, ja mēs nebūtu snieguši poļiem palīdzīgu roku, un mūsu patstāvība vai vismaz teritorijas platība varētu tikt apdraudēta.

No otras puses, ja krievi uzvar – mums nav nekādas cerības palikt patstāvīgiem, un viņi ar mūsu karaspēku nerēķināsies.

Tātad galu galā jānāk pie slēdziena, ka vismaz mums jāriskē poļu–krievu kara gadījumā sabiedroties ar pirmajiem, nevis palikt neitrāliem. Arī vispiemērotākā mūsu armijas priekšzīmei būs poļu kā dabas apstākļu, tā izveidošanas ziņā. Par sabiedrību ar krieviem, man šķiet, lieki būtu runāt.

Šinī sakarībā ievērojams poļu valstsvīrs arī savā laikā teica: "Mēs jums dotu vēl deviņus pagastus (bez trim strīdus pagastiem Augškurzemē) – tikai sargājiet stipri savas austrumu robežas, jo no citas puses nekas nevar draudēt."

Sacīto nevar attiecināt uz tagadni, bet arī uz tālu nākotni. Es runāju pēc savas militārās pārliecības un piedzīvojumiem pilnīgi no teorētiska un bezpartejiska viedokļa."

Latvijas Republikas III Saeimas VI sesijas 2. sēde 1930. gada 6. maijā

Bruno Kalniņš (sociāldemokrāts): "Sociāldemokrātu frakcija visus gadus, kamēr darbojas Latvijas parlaments, ir bijusi šo tagad ģenerāļa Radziņa izpausto uzskatu pretiniece. Sākot ar 1920. gadu, sociāldemokrāti ir uzskatījuši par savas ārpolitikas svarīgāko uzdevumu darīt visu, lai Latvija nesaistītos ar militārās vai politiskās dabas līgumiem ar vienu vai otru kaimiņu lielvalsti, lai tādi kara gadījumā lielvalstis Latviju nevarēt ieraut kara cīņās. [..]

Mums ir arī iemesls domāt, ka tagadējā Latvijas valdība un, pēc mūsu dziļākās pārliecības, ikviena Latvijas valdība, kura negribēs nodarboties ar Latvijai postošu politiku, kura negribēs Latviju pazudināt, to iegrūžot karā, kā to vēlas kāds ģenerālis Radziņš, nevar parakstīties zem ģenerāļa Radziņa intervijas "Pēdējā Brīdī". Tāpēc mēs jautājam: ja Latvijas valdība nepiekrīt šai ģenerāļa Radziņa intervijai, ko tad viņa grib darīt, lai turpmāk novērstu tādas parādības, ka kara resora augstākā amata persona dod presei šādas vai līdzīgas intervijas?

Reizē ar to, attiecībā uz šī ģenerāļa rīcību, jāsaka, ka tas nav pirmais gadījums, kad šis kungs no savas puses ved kādu separātu politiku un tādā kārtā traucē mūsu valsts ārlietu politiku. Mēs atceramies 1921. gadu, kad ģenerālis Radziņš nodibināja sakarus ar Vrangeļa pārstāvjiem, ar viņa virsniekiem, kad toreiz Satversmes sapulcei bija jāiejaucas. Toreiz šis ģenerālis Radziņš tika no armijas padzīts.

Mēs atceramies arī 1927. gadu, kad šis pats kungs bija tas, kurš gluži nelikumīgi sedza kāda virsnieka noziedzīgu apvērsuma mēģinājuma lietu (lieta bija sociāldemokrātu safabricēta. Kāds vlt. Ikše izplatīja baumas, ka Radziņš un daži citi ģenerāļi plāno rīkot apvērsumu; kad Radziņam par to tika paziņots, viņš nekavējoties uzsāka dienesta izmeklēšanu – A.P.), par ko viņš vēlāk zaudēja armijas komandiera posteni, kurā viņš bija atgriezies dažus gadus iepriekš. Ja nu tagad mēs atkal no jauna piedzīvojam parādību, ka ģenerālis Radziņš sāk nodarboties ar savu separātu politiku, tad mums ir iemesls prasīt, lai tādas personas, kas negrib un nevar atturēties no iejaukšanās ārējā politikā, armijā nebūtu, jo šādām personām armijā nav vietas! (Saucieni pa kreisi: "Pareizi!")

Jautājums, deputātu kungi, ir pietiekami svarīgs – svarīgs ne tāpēc, ka mūs interesē ģenerāļa Radziņa personīgie uzskati, viņa personīgās fantāzijas ārējā politikā, bet galvenais ir tas, ka te runā persona, kura ieņem svarīgu amatu mūsu kara resorā, un tāpēc tiklab iekšzemē, kā arī ārzemēs ģenerāļa Radziņa interviju varēs iztulkot zināmā mērā kā mūsu valdības politikas kursa maiņu, kam, saprotama lieta, var būt neparedzamas sekas. Tāpēc mēs prasām, lai valdība nāk ar steidzošu atbildi, lai mēs dabūtu noteiktu skaidrību par to, kā valdība skatās uz šo lietu."

Latvijas Republikas III Saeimas VI sesijas 3. sēde 1930. gada 9. maijā
 

Fr. Menders (sociāldemokrāts): "[..] Ģenerālis Radziņš ir augsti stāvoša militāra persona, un nav pirmā reize, kad Radziņa kungs taisa sāņlēcienus mūsu politikā. Tāpēc viņam nav vietas armijas atbildīgā amatā. Ja viņš ir viens nopietns vīrs kara zinātnē, lai tad viņš paliek skolotājs, lai virsnieki izmanto viņa zināšanas, bet uzticēt viņam tagadējo augsto amatu arī pēc tam, kad viņš nav vairs armijas komandieris, pēc šādas viņa uzstāšanās, pēc visām tām domām, kas ir viņa galvā, ir bīstami atstāt viņa audzināšanā mūsu armijas virsniecību. Tas nozīmē apzinīgi gatavot mūsu armiju konflikta gadījumā par Polijas sabiedroto. [..] 
Tāpēc katra tāda politika, kas šobrīd, kaut zem neitralitātes segas, nākotnē paredz iespējamību militāri saistīties ar Poliju, paredz militāru savienību ar Poliju, katra tāda politika apdraud mieru Rīteiropā. Katra tāda politika rada neuzticību pret Latviju Krievijā, paasina politisko stāvokli Austrumeiropā. Ja tādus uzskatus pauž augsta militāra persona, tad jāsaka, ka posts, ko šī intervija var radīt, ir milzīgs un šīs intervijas radītais iespaids nav iznīcināms...

 

Es domāju, cienītie kungi, ka vajadzētu būt pietiekoši skaidram, ka Latvijas turpmākā attīstība, saimnieciskā un politiskā attīstība ir vislielākā mērā atkarīga no tā, cik draudzīgas un cik labas būs Latvijas attiecības ar Padomju Savienību. (G. Reinhards no vietas: „Nu tad brauciet turp!") Es domāju, ka nemaz nav jābrauc uz Padomju Savienību tam, kas saka, ka Latvijas likteņi ir atkarīgi no draudzīgām attiecībām ar Padomju Savienību. [..]

Daudz maz normāli saimnieciski apstākļi Austrumeiropā nevar rasties, ja viena vai otra persona pastāvīgi spēlējas ar kara domām, reflektē uz Krievijas sabrukšanu, uz Krievijas saimniecisko vājināšanu. Tāda politika izriet neapšaubāmā kārtā Latvijas paredzamās nākotnes ārpolitikas tēze: stingra neitralitāte, stingra neiejaukšanās politika, kas būtu vērsta pret Krieviju: nekādas saistības un nekādas ofertes ar citām lielvalstīm, piemēram, Poliju, kurai varētu rasties ļoti ass konflikts ar Krieviju."
 

G. Reinhards (Nacionālais bloks): "Augstais nams! Mani pārsteidz šī jautājuma ātrums un lielā steiga. Tanī pašā dienā, kad „Pēdējā Brīdī" parādījās kāds raksts, kas saucās par ģenerāļa Radziņa interviju, tūlīt pēcpusdienā šeit tika iesniegts jautājums. [..] Visu cienību sociāldemokrātu runātājam Mendera kungam. Es nezinu, vai es varu to tā uzņemt, kā viņš šeit runājis – bona fide. Varbūt viņš pats maldās šinī lietā. Bet es gan vispirms gribu zināt: vai viņš domā, ka mūsu karavīriem nav tiesības citādi domāt, nekā kreisie sociāldemokrāti domā? Mums ir dažādas partijas, mēs runājam gan no šīs vienas, gan no otras puses. Mūsu armijā ir tāpat pilntiesīgi locekļi, kam tāpat ir vēlēšanu tiesības kā visiem citiem. Mēs labajā spārnā bijām arvien pret to, ka armijā ienes politiku, bet politiku armijā ienesa taisni kreisie, un nu es tagad jautāju, vai sociāldemokrāti grib, lai karavīriem nebūtu sava doma, lai tie domātu tikai tāpat kā sociāldemokrāti?


Kreisie sociāldemokrāti orientējas uz Padomju Krieviju. Tur ir viņu mīlestība. Tāpēc viņi grib noliegt citiem pilsoņiem orientēties citādi. Kungi, tā taču nevar! Jūs neesat tie, kam būtu vara mums priekšā rakstīt, ko pilsoņi drīkst runāt un rakstīt! Jūs aizvien lepojoties ar savām demokrātiskām brīvībām, bet kur ir jūsu brīvības, ka tagad nedrīkst ne domā, ne rakstīt citādi, kā jūs to gribat, tikai tā, kā jūs caur savām sociāldemokrātu brillēm redzat?! Es domāju, kungi, ka jūs, sociāldemokrātu kungi, paši ieskatīsiet, ka tas ir ļoti izsmejams stāvoklis priekš jums!"
 

*******

Ģenerālis P. Radziņš uzskatīja, ka Latvijas armija ilgstoši nespēs viena pati cīnīties pret Krieviju un ka Latvijai ir nepieciešami sabiedrotie. Kā vienīgo garantu Latvijas neatkarībai viņš redzēja Baltijas valstu savienību, kurā ietilptu Lietuva, Latvija, Igaunija, Polija, Ukraina, Somija. Par to viņš raksta "Latvijas Kareivī" 1920. gadā:

"Baltijas valstu neatkarība dibinājās tikai uz Baltijas valstu visciešāko savienību, tai ir jātop par nepieciešamu priekš visām tām politiskām grupām un tautas šķirām, kuras stāv par Latvijas neatkarību.

Bet – vienīgi ar starp valdībām noslēgtu un no parlamentiem ratificētu līgumu vai konvenciju šī savienība vēl nevar būt sasniegta; viņa eksistēs tikai uz papīra, bet viņa izpildīšana būs nedroša.

Katram nacionāli domājošam Baltijas valstu pilsonim ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valsts intereses ir savstarpēji cieši saistītas – ka vienu valsti apdraudošais ienaidnieks reizē ar to apdraud arī otru; ja viena no viņām zaudēs savu neatkarību, tad zaudēs arī citas.

Tikai tad, ja visas Baltijas tautas būs negrozāmi pārliecinātas par šīs ciešās savienības vajadzību, t.i., par to, ka attiecībā pret ārējo ienaidnieku visiem ir jārīkojas kopīgi, tikai tad vajadzības gadījumā, kad vienam draudēs briesmas, visi patiešām uzstāsies kā viena valsts un viena tauta; tikai tad mūs ienaidnieks neuzdrošināsies apdraudēt mūsu neatkarību."

Jau 1920. gadā viņš raksta par Krievijas un Vācijas militāro savienību, kas realizējās 1939. gadā:

"Krievija ar Vāciju ir dabiski sabiedrotie: Krievija ir lauksaimniecības zeme, Vācija – rūpniecības; uz agrākās krievu–vācu robežas nebija strīdīgu apgabalu – ne Krievijai bija vajadzīga Vācijas teritorija, ne Vācijai Krievijas. [..] Vācija sakauta, un Krievija sakauta, un ir stipri dabīgi, ka abi cietušie saprotas. Šī pārliecība jau no 1919. gada sāk izplatīties visās krievu aprindās – no pašiem labajiem līdz galējiem kreisajiem.

Tāpēc ir jāsagaida, ka nākamībā Krievija visādā ziņā ies ar Vāciju kopīgu ceļu, jāsagaida krievu–vācu savienība, jo jau tagad visa krievu tauta – kā komunisti, tā monarhisti – raugās tikai uz Vāciju un, no otras puses, vācieši – no spartakistiem līdz monarhistiem – vismīļāki izturas pret krieviem. Kā Krievijai, tā Vācijai tagad nav nedz kara, nedz tirdzniecības flotes (un to nav iespējams iegūt īsā laikā), tādēļ Krievijas–Vācijas savienība nevar dibināties uz satiksmi pār jūru. Krievijai jādabū sauszemes robeža ar Vāciju."

Tāpat atšķirībā no kreisajiem politiskajiem spēkiem viņš ļoti labi izprata komunistiskās Krievijas agresīvo būtību, nelolojot nekādas ilūzijas par to:

"Karš ir komunisma stiprākā barība, un labākais komunisma apkarošanai – izbeigt karu visās Padomju Krievijas frontēs. Ir domājams, ka Padomju Krievija to it labi pati saprot, tāpēc pilnīgu kara izbeigšanos tā nebūt netiecas sasniegt. [..] Krievija nekad neatsacīsies no Baltijas jūras, uz to viņu var piespiest tikai ar spēku. [..] Iemeslu priekš kara iesākšanas kā ar Poliju, tā ar Latviju, Igauniju un Lietuvu padomju Krievijai nekad netrūks, īpaši, ja šo valstu iekšienē būs pamatīgi sagatavota caur komunisma propagandu. Visa vēsture mums gaiši pierāda, ka uzbrukuma iemeslu nekad nav trūcis tam, kurš grib uzbrukt un iekarot."

1930. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka ideju par Baltijas valstu savienību neizdosies realizēt, tāpēc ģenerālis Radziņš saredzēja vēl pēdējo iespēju Latvijas valsts izdzīvošanas nodrošināšanā, veidojot militāro savienību ar Poliju.

Zinot tālāko notikumu attīstību Eiropā, nevar nepiekrist pulkveža Mag. iur. Gustava Grīnberga viedoklim, kurš rakstā "Ja būtu klausījuši ģenerālim Radziņam" laikrakstā "Tukuma Ziņas" (Nr. 13, 17.02.1942.) saka:

"Tādu atbildīgo valsts vadītāju rīcību nevar citādi nosaukt kā par nodevību vai vieglprātību. Kur nu tagad palikuši mūsu karavīri? Tie noslepkavoti vai arī cieš savās nožēlojamās vergu gaitās tālajā Sibīrijā vai polāros ziemeļu apgabalos. Bet varēja būt pavisam citādi. Un pēdējo boļševiku moku gadu mēs jau nu nekādi nebūtu piedzīvojuši, ja būtu paklausījuši ģen. Radziņam. Sekodami Radziņa tālredzīgajam padomam, mēs būtu saglabājuši mūsu lieliskos armijas kadrus un, karam sākoties, būtu varējuši kādas 200 000 lielas latviešu armijas grupas sastāvā vīt sevīm nevīstošus slavas vaiņagus, cīnoties plecu pie pleca ar pārējām Eiropas tautām..."

Ko mēs varam no tā mācīties un gūt?

Mēs kā nācija nedrīkstam atļauties tādu greznību kā noniecināt savus dižgarus, kuri savus talantus, zināšanas un spējas pierādījuši reālos darbos. Ģēniji tautā nedzimst katru gadu.

Viena "pareizā" šauras grupas politiķu uzspiestā patiesība, it īpaši, ja tā balstās nevis uz analīzi un prāta slēdzieniem, bet gan uz ideoloģiju (ilūzijām), var būt bīstama ne tikai demokrātijas pastāvēšanai valstī, bet arī pašas valsts eksistencei.

Mums ir jāceļ godā un jāvelta viņam tāda cieņpilna attieksme, kādu ģenerālis Radziņš ir pelnījis par savu mūža darbu – Latvijas valsts izcīnīšanu. Jānomazgā no viņa tie dubļi, kas lieti pār viņu no kreisajiem politiķiem un pat dažiem mūsdienu vēsturniekiem, jāuzceļ piemineklis, pilsētās viņa vārdā jānosauc ielas, jāizdod viņa rakstītās grāmatas un darbi. Un tas jādara nevis ģenerāļa Radziņa dēļ, jo viņš savu darbu tautas labā ir veicis un tagad dus Dieva mierā pie mātes Latvijas tēla Brāļu kapos, bet mūsu pašu dēļ, mūsu tautas dēļ, mūsu pašcieņas un sirdsapziņas dēļ, ja mums ir dārgas tās vērtības, par kurām vienmēr ir iestājies ģenerālis Pēteris Radziņš: Tēvijas un tautas mīlestība, ģimenes saišu, kristīgās reliģijas un morāli ētisko uzvedības normu ievērošana.

Ģenerāļa Pētera Radziņa tēls šodien simbolizē UZVARU pār ienaidnieku un GRIBU pie jebkuriem apstākļiem cīnīties par savas valsts pastāvēšanu un tautas godu. Savā rakstā "Vai neparādās jaunie mākoņi pie Latvijas apvāršņa" 1920. gadā viņš mums jautā:

"Ko teiks visi tie, kuri Latvijas neatkarības iekarošanas karā ir krituši, sakropļoti, un viņu piederīgie, ja Latvija atkal zaudēs savu neatkarību un brīvību un paliks par vienkāršu Krievijas provinci? Vai viņu lāsts negulsies uz visiem mums, kuri nav mācējuši aizsargāt šo iekaroto brīvību? Viņi nežēloja savas dzīvības priekš tēvijas atsvabināšanas, un mēs negribam ziedot nekā priekš tēvijas apsargāšanas!"

Nevienā savā rakstā viņš nav pat pieļāvis mazāko domu, ka Latvijas armija varētu neizpildīt savu galveno pienākumu – aizsargāt savu valsti pret agresoru. Kā viņš pats teica: "Kauju zaudē nevis tas, kuram ir lielāki zaudējumi kaujas laukā un/vai mazāks karaspēks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubīties par uzvaru." Ģenerālis Pēteris Radziņš, vadot Latvijas armiju, nekad nešaubījās par tās uzvaru! Mums ir pienācis laiks to novērtēt.

P.S.

Ģenerālis P. Radziņš par interviju laikrakstā "Pēdējā Brīdī" saņēma rājienu. Viņš mira 1930. gada 7. oktobrī ar sirdstrieku vientulībā savā dzīvoklī. Viņu nomainīja politiķiem ērtais ģenerālis M. Peniķis, kurš pēc Otrā pasaules kara okupētajā Latvijā nodarbojās ar vēstures pētniecību. Mira 1964. gada 18. februārī Rīgā.

1940. gada 9. jūlijā Bruno Kalniņu iecēla par Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju (jūlija beigās – par vadītāju). Ieņemot šo amatu, viņš ieguva ģenerāļa pakāpi. Īsu laiku viņš pildīja arī armijas Kultūras un propagandas pārvaldes priekšnieka amatu.