Šis ir stāsts par sajūtām un domām, kuras piedzīvoju vedot palīdzību brīvprātīgo bataljoniem Ukrainas austrumos.

Опубліковано 2015-08-14

Єва Бранте, громадський діяч, юрист, голова товариства SOS допомога Україні -роздуми і почуття під час поїздки в Україну з вантажем допомоги добровольчим батальйонам.

(Без перекладу, як говорить молодь: зараз весь світ читає з  допомогою гугл:))

Vēl pirms gada es nezināju, kādā krāsā ir Ukrainas karogs.

Brauciens, pēc kura lietas kļūst personīgas. Ne "tur, kaut kur", bet "te un tagad".

Paceļu galvu pret debesīm – tādas pašas kā Latvijā.

Līdzīgi kā Latgalē – sirsnīgums un dvēseles siltums.
Kaut kur ceļa malā krusts Ukrainas karoga krāsās – Dievs, svētī Ukrainu. Dievs, svētī Latviju...

Ukraiņi apzinājušies sevi kā nāciju. Ne kā mazo brāli. Kā Nāciju.

Ukrainā ir karš. Bez brīvdienām un reklāmpauzēm.
Ko nozīmē godaprāts un pie kā var novest tā trūkums. Korupcija. Nodevība.
Ukrainas aizstāvji stāsta – oficiālā statusa brīvprātīgo bataljoniem joprojām nav. Par to tiek regulāri runāts, bet jautājums netiek risināts un diez vai tuvākā nākotnē tiks atrisināts. Brīvprātīgo bataljoni pārtiek tikai no tautas ziedojumiem, atbalsta un palīdzības. Brīvprātīgoprāt – "Valdībai nav izdevīgi neatkarīgi varoņi. Oficiāls statuss nozīmē ne tikai tiesības, bet arī pienākumus, bet valdība nav gatava tos pildīt, gatava vienīgi komandēt un kontrolēt, bet neko nedarīt. Robežsargi atkāpās, bet AZOV apturēja divīziju. Bataljons “Tornado” apturēja kontrabandu, bet pēc tam tika izformēts." Brīvprātīgo bataljonos nav korupcijas, viņi teic – mēs atbildam viens par otru.
Viņi saka: "Šis karš ir kā audzējs, kā vēzis. Bet politiķi vēlas to iekonservēt".
"Kāpēc politiķi joprojām lieto jēdzienus "konflikts", "agresija" un tikai retais saka "karš"?"
"Politiķiem, valdībai ir vajadzīgi tikai viegli kontrolējami mīkstmieši, nevis patiesie savas valsts aizstāvji, cīnītāji."
"Re, mūsu jauniņais – viņam sieva tikko dzemdēja, viens mēnesis mazajam, bet viņš te, dzīvību gatavs atdot."

Te ir vieta, kur ir cita vērtību plakne. Ne vērtības citas, bet gan vērtību plakne. Šeit sīkumiem nav nozīmes – visus vieno viens mērķis: savas valsts brīvība, neatkarība, savas tēvzemes nākotne. Šeit ir uzticēšanās, drosme, godīgums. Dzīvība par savu valsti.
Te valda savi noteikumi, lai izdzīvotu un uzvarētu. Ikdienas lietas šeit kļūst maznozīmīgas. Nozīme ir tikai valstij, zemei, tautai.
Ukraiņi nepadosies, viņi neatkāpsies, neaizbēgs un aizstāvēs. Viņi cīnīsies un ies uz priekšu. Viņi atcerēsies un būs.
Vēl nekur un nekad nebiju jutusies tik droša un pasargāta kā te, tuvāk Ukrainas austrumiem. Sajutu ukraiņu neaptveramo mīlestību pret savu valsti, tīru un patiesu patriotismu.

Mājās vedu spēka zupu, ko ukraiņu mamma vārījusi savam dēlam. Spēka zupa - borščs. 
Dodamies prom, viņa met mums krustu, lai Dievs mūs sargā mājupceļā.
Ukraina deva man lielāku pārliecību par to, ko daru, lielāku drosmi tam, ko daru un lielāku izpratni par to, ko daru. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos, nevar laipot ar cerību būt labam visiem. Ja tu nerūpējies par sevi, savu zemi, par to neparūpēsies neviens. Tava zeme ir tavas mājas. Vai šajās mājās ir vai nav kārtība – tā ir tikai un vienīgi tevis paša atbildība. Dzīvo tā, lai tavs jā ir jā un tavs nē ir nē.
Slava Ukrainai! Varoņiem slava!