Cīnījos par Latviju. Saruna ar latvieti, kurš karojis Ukrainas brīvprātīgo bataljonā

Опубліковано 2015-03-04

http://www.la.lv/latvietis-kurs-karojis-ukrainas-brivpratigo-b-ataljona-cinijos/

Інтерв’ю з патріотом Латвії, який  воював в одному з добровольчих батальйонів  під донецьким аеропортом.

Моя совість чиста, я воював за Латвію, за свободу України

“Mana sirdsapziņa pašlaik ir tīrāka, jo uzskatu, ka esmu cīnījies par Latviju, karojot Ukrainas likumīgo spēku pusē par tās brīvību,” saka latvietis, kurš karojis vienā no Ukrainas brīvprātīgo bataljoniem gandrīz trīs mēnešus, cīnoties pret prokrieviskajiem teroristiem. Brīvprātīgais karotājs Andris (vārds mainīts) uzskata, ka nākamais Krievijas mērķis var būt Latvija.

“Tautu draudzība” pret Krieviju

Vēlme doties karot uz Ukrainu Andrim radusies jau laikā, kad Krievija okupēja Krimu. Jau tobrīd viņš jutis, ka Putina impēriskā apetīte pie Krimas neapstāsies. Andrim bijis kauns par Latvijas politiķu mazaktīvo rīcību: “Man bija sajūta, ka ukraiņiem ir jāpalīdz, negaidot, kad valsts dos atbalstu. Nolēmu doties karot.” Ar ekipējumu un militāro sagatavošanos nav bijis lielu problēmu, jo Andrim bijis savs “bunkuriņš” mežā, kurā glabājies ekipējums “X stundai”. Pirms braukšanas uz Ukrainu viņš sarakstījies ar cilvēkiem, kas varētu palīdzēt iesaistīties kādā no brīvprātīgo bataljoniem. Tas arī izdevies, bataljona nosaukumu Andris gan neatklāj. “Cilvēki no bataljona teica: jā, Andri, brauc mums līdzi uz fronti,” atceras karotājs.

Bataljons cīnījies pie Doņeckas lidostas, un viņu pozīcijas bijušas netālu no Ukrainas regulārās armijas pozīcijām, bet kilometra attālumā atradušies teroristi. “Devos līdzi izlūkgājienos pāri frontei. Sākumā biju domājis, ka kaujās man būs stress, biju pat no Rīgas paķēris balzamiņa pudeli. Pirmajās kaujas reizēs bija adrenalīns un azarts, bet pēc tam pieradu un viss kļuva tik vienkārši kā iedzert rīta kafiju. Pārstāju just emocijas – uztvēru, ka tas ir darbs, kas jāpadara,” stāsta Andris. Viņš cīnījies gan kā kājnieks, gan gājis izlūkos pāri frontei, gan bijis artilērists. “Iznāca vairākas reizes izšaut no lielgabala,” atceras Andris. Viņš uzsver, ka karadarbībā Ukrainā 90 procentus darba izdara artilērija, bet pārējo karavīri. Viņi gan iet izlūkos, gan pilnveido pozīcijas. Vienu dienu notiek aktīvā karadarbībā, bet nākamā paredzēta atpūtai – tā notiek bataljona ieņemtajos māju pagrabos. Andri kā latvieti, kas karo par Ukrainu, ieroču brāļi uzņēmuši atzinīgi.

 

 

Cilvēki sarunājušies arī tā saucamajā suržikā, kas ir Austrumukrainā lietots krievu un ukraiņu valodas mikslis. Ukraiņu karotāji stāstījuši, ka cīnās par Ukrainas brīvību. Bataljonā dienējuši dažāda vecuma un profesiju cilvēki. Viens no artilēristiem bijis kolhoza brigadieris, kurš ģimenei pateicis, ka dodas celt mājas Kijevā. Rotas komandieris bijis ar militāru pieredzi, taču vairākumam no bataljona tās nav bijis. Cits rotas komandieris bijis sporta treneris. Bataljonā bijušas arī sievietes, piemēram, sporta skolotāja no Ļvovas.

“Līdzās ar mums karoja baltkrievu datorspeciālists, kurš nevar izturēt Baltkrievijā valdošo nebrīvi un bija satraucies, ka nākamais Krievijas mērķis pēc Ukrainas var būt Baltkrievija,” atceras Andris. Tāpat bataljonā karojis arī kāds Krievijas pilsonis. “Viņš bija savulaik dienējis Krievijas armijā, bijis artilērists. Aizgājis karot Ukrainas spēku rindās, jo pēc dabas ir demokrāts, vēlas gāzt Putina režīmu, taču uzskata, ka no iekšienes Krievijā cīņa ir bezjēdzīga,” stāsta Andris.

Bataljonā karotāji pēc vecās Ukrainas partizānu tradīcijas cits citu pazinuši pēc iesaukām, piemēram, Tīrīgais, Sausiņš, Ašots, Azbeks, Leopards, Tīģeris, Cirvis, Mozus. Savu iesauku drošības apsvērumu dēļ Andris neatklāj. Bataljona vīri možu garu uzturējuši ar humoru. Parasti tas izpaudies kā Kremļa propagandas štampu apņirgšana, piemēram, “Zīdaiņus krustā esi sitis? Nē? Tad rindu pēc vergiem neieņemt!”. Vai arī sludinājums anekdote: “Gados jauns karavīrs meklē sievu. Ir māja un divi vergi.” Bataljona karotāju rindās bijis daudz kristiešu. “Kara laikā cilvēki jo sevišķi pievēršas ticībai, un tas raksturīgs abām pusēm. Pareizticīgo ikonas tiek liktas pie gultas, piesietas pie stobra, bet karavīri nēsā lielus krustus, liek tos arī aptveru somās,” stāsta Andris.

 
 

Pārtiku maina pret patronām

Īpašs stāsts ir bataljona cīņasspars. “Pozīcijās pie Doņeckas lidostas stāvējām kopā ar Ukrainas regulārajiem spēkiem. Viņi to uztvēra pozitīvi, ja jāstāv pozīcijās blakus kādam no brīvprātīgajiem bataljoniem, jo mūsu morāle un cīņasspars ir lielāks un mēs stāvēsim līdz galam. Regulārajos spēkos ne vienmēr tā ir, jo tajos dienošie bieži ir nobijušies. Tajā ir daudz neapmācītu zemnieku un strādnieku puišu bez pārliecības, ko dara, un priecājas, ka ir uz ko paļauties,” atceras Andris.

Viņš uzskata, ka bataljona cīņasspars ir labs, taču ir problēmas ar profesionālismu, jo lielākā daļa nekad iepriekš nav dienējuši vai turējuši rokās ieročus. Par Ukrainas armijas cīņasspējām viņš ir kritisks: “Armija it kā visu laiku ir bijusi, bet pienāca 2014. gads, un tai bija jādodas karot. Iepriekš tā nebija armija, jo nepildīja savas funkcijas. Piemēram, ir stāsti, ka ģenerālis sūtīja karavīrus strādāt uz rūpnīcu, celt vietējiem “biezajiem” mājas un armijas manta tika izzagta.”