Visādi labs laiks piemeklēts akcijai – ne darba diena, ne pats sestdienas vakars, kas piemērots saviesīgiem pasākumiem. Piedalīsimies akcijā no pulksten 15 līdz 16, ja vien uzskatām, ka arī mums kaut kas sakāmas par Krievijas valsts īstenoto iebrukumu Ukrainā.

Pietiekami sadzirdami pateiksim, ka mums Latvijā nav vienalga. Līdz šim tas nav nepārprotami izskanējis. Uzdosim jautājumu, kam nepieciešamas šādas akcijas, kas diezin vai spēj ietekmēt politiķu un valstu vadītāju lēmumus un vienkārši atbildēsim – tās domātas četriem adresātiem.

Vispirms parādīsim sev, ka hibrīdkara apstākļos neesam pazaudējuši orientierus un izpratni par notikumiem, ka Latvijai nav pieņemama robežu pārbīde un valstu suverenitātes ignorēšana, ka spējam atbalstīt cietušos un nosodīt agresoru.

To adresēsim Ukrainai un Krievijai. Vēlreiz skaidri pateiksim, ka atbalstam ukraiņu nācijas militāro pretošanos iebrucējiem, uzsāktās reformas (vairākas no tām norit visai sekmīgi) un integrāciju ar Eiropas Savienību. Uzsvērsim, ka mums nav vienalga, kurā pusē nostāties. Arī mūsu ietekmīgajiem sabiedrotajiem jāzina noskaņojums Latvijā, lai nerodas pārsteidzīga vēlēšanās pirkt mieru no agresora arī uz Baltijas suverenitātes rēķina. Notikumi ap karu Ukrainā, veids kā Rietumu politiķi reaģējuši uz līdzšinējās kārtības pārkāpumiem no Krievijas puses, devis daudz pamata aizdomām par gatavību vienoties ar Putinu uz Ukrainas rēķina.

Pārdomāsim, kāda šādos apstākļos bijusi mūsu attieksme pret krievu agresoriem gan Latvijas valsts, gan individuālā līmenī. Tikai, cenšoties atrisināt šo jautājumu, ņemsim vērā, ka gandrīz katru dienu šobrīd frontē tiek ievainots vai nogalināts kāds ukraiņu karavīrs. Padomāsim par tiem tūkstošiem, un ne tikai karavīra formā, kas vairs nav starp dzīvajiem. Atcerēsimies ar kādiem vārdiem beidzamo pāris gadu laikā uz Krieviju uzstāties devušies dažādi Latvijas mākslinieki, atgādināsim viņu apgalvojumus par nepieciešamību vērsties pie "demokrātiski" orientētās turienes sabiedrības daļas.

Pēdiņas lietotas tādēļ, ka tur kur sākas ukraiņu brīvība, tur beidzas krievu demokrātija. Kā redzams tagad, jau divarpus gadus pēc kara uzsākšanas, cerības uzrunāt krievus bijušas absolūti nepamatotas. Turklāt šīs "labi" iecerētās vizītes bijušas absolūti kaitīgas, jo demonstrējušas noziedzīgajai valstij, ka Latvijā par karu Ukrainā nekas īpašs nav sakāms. Krievijas izraisītajam karam beidzot vajadzētu apturēt Latvijas komandu piedalīšanos turnīros Krievijā – tas attiecas uz tādiem mūsu "svētumiem" kā Vefu basketbolā un Dinamo hokejā. Gan jau komandu vadītāji atrastu citus turnīrus. Kā apgalvo zinoši sporta žurnālisti, par sportiskā līmeņa zudumu šādā gadījumā nevajadzētu bažīties.

Pieminēšanas vērts ir kāds cits arī sevi par ukraiņiem saucošu personu rīkotais pasākums tajā pašā datumā 21.janvārī Ventspilī (pilsētā ar Latvijas interesēm pretēji orientētu mēru). Akcijas nosaukums – "Speķis ārpus kara". It kā šiem cilvēkiem nekas nebūtu zināms par minēto pretkara akciju. Vienkārši – Ventspils pasākuma organizatori (droši ar Venstpils krusttēva ziņu) parāda sevi kā proputiniskus vatņikus. It kā "sirsnīgi gribēts", taču absolūti neatbilstošā laikā un noskaņā rīkots pasākums.

Tas izpaužas arī nosaukumā, jo ar ko tad Krievijas iedzīvotāju apziņā saistās ukrainis, kas ir "tāds labsirdīgs cilvēks, kam līdzi vienmēr ir speķis, apmēram tāds pats krievs, tikai dumjāks". Viss Putiniskās Krievijas, varas elites un masu nicīgums un augstprātība pret atsevišķu ukraiņu nāciju un neatkarīgu Ukrainas valsti brīnumaina kārtā ticis izpausts trīs vārdos "Speķis ārpus kara".

Atnāksim 21.janvārī pulksten 15.00 pie Brīvības pieminekļa.

Atis Klimovičs