Aina Gailīte: Atceroties barikādes Vienotības diena Ukrainai

Опубліковано 2017-02-04

Barikāžu piemiņas pasākums pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. No kreisās: Barikāžu muzeja direkors Renārs Zaļais, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, LR prezidents Raimonds Vējonis, LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. FOTO Aina Gailīte.

Ziedu likšana pie piemiņas akmeņiem. FOTO Aina Gailīte.

Ugunskurs pie Saeimas ēkas. FOTO Aina Gailīte.

Ugunskurs Doma laukumā. FOTO Aina Gailīte.

Ukrainas atbalsta demonstrācija. FOTO Aina Gailīte.

Ukrainas atbalsta demonstrācija pie dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Ukrainas atbalsta demonstrācija pie dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Dzejnieka Tarasa Ševčenko piemineklis. FOTO Aina Gailīte.

Jau 26. reizi 20. janvārī atceramies Barikādes un pieminam miera laikā no lodes bojāgājušos. Arī šogad laika apstākļi nebija parasti, šoreiz nevis pamatīgs sals, bet piena balta migla. Piemiņas pasākumi Rīgā ar tradicionālo programmu: no rīta Doma laukumā jaunsargu aprūpētā ugunskura iedegšanā, pēc Barikāžu muzeja apmeklēšanas, piedalās Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.

Pusdienlaikā pie Brīvības pieminekļa ziedu nolikšanas ceremonija ar Bruņoto spēku pūtēju orķestra atskaņotu valsts himnu un divām, kā stīgas taisnām, parādes karavīru rindām. Tad valsts amatpersonas kopā ar citu valstu diplomātiem dodas uz Bastejkalnu nolikt ziedus un sveces pie Barikāžu laikā kritušo piemiņas akmeņiem.

Pirms saulrieta pie Saeimas nama tiek iedegts piemiņas ugunskurs, pulcējas deputāti, sabiedrībā pazīstamas un populāras personas un tie, kas bija pa īstam uz barikādēm. Ļaudis sadalās pulciņos... atmiņas, tik dažādi izpaustas, citviet apmainās tālruņu numuriem, piemin nu jau aizgājušos, citviet skan – es biju atbildīgais, vēl citviet notiek primitīva iestudēta fotosesija pie ugunskura.

Šogad nebija mikrofonu un oficiālu uzrunu un dziesmu, tikai savstarpējas sarunas. Pie ugunskura pasildījās arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, nobaudot barikāžu putru. Jā, par putru, pie Saeimas nama ugunskura ir improvizēta virtuve – šoreiz biezputra un karsts dzēriens. Nu nesaprotu es tomēr, kāpēc tam deputātam, tikko iznākušam no silta nama, ir vajadzīga tā karstā putra, ja Doma laukumā pie ugunskura visas dienas garumā tomēr salst jaunsargi (lai arī viņi mainās). Turpat ir barikāžu muzejs dzeltenā autobusā, bet nav vairs lauku virtuves (dzirdēju, ka to bija iecienījuši bezpajumtnieki). Vai tad to putras katlu nevar dalīt tur? Lauku virtuve ar lielajiem kausiem ļoti labi saderēja ar ugunskuru, tas radīja tādu trauksmainu noskaņu. Pašā vakarā bija iespēja atveldzēt dvēseli koncertā Doma baznīcā.

Mazliet no manis. Man bija tik labs nodoms – no Pētera baznīcas torņa nofotografēt Doma laukumu ar ugunskuru. Dažos vārdos, kā man gāja. Pašā baznīcā izstāžu ekspozīcijas maiņa – slēgts, bet jaunajā izstādē būs skaisti rūtaini austi lakati; tornis apmeklētājiem slēgts, jo bieza migla, un nekas nav redzams. Es, protams, ar šo faktu samierinājos tikai torņa augšā, kur tālāk par savu degungalu neko neredzi, vien no apakšējās platformas ar iztēles palīdzību varēju kaut ko saskatīt. Pacentīšos nākošgad jums sagādāt tādu bildi.

Vienotības diena Ukrainai

22. janvāris ir Ukrainas valsts svētki – Ukrainas Vienotības diena.

21. janvārī arī Rīga pievienojās starptautiskajai akcijai Stop War In Ukraine. Latvijas ukraiņu Kongress aicināja tautiešus un tos cilvēkus, kuriem nav vienaldzīgs Ukrainas liktenis, piedalīties karogotā piketā pie Brīvības pieminekļa. Atsaucās prāvs pulks, un, manuprāt, ļoti apsveicami ir tas, ka tiem ukraiņiem, kas ir par vienotu valsti nu jau ir pievienojušies, pagaidām daži tie, kas līdz šim par savējiem uzskatīja Ļeņinu, Staļinu un kompartiju.

Arī latvieši bija atsaukušies, un daļa tieši Ata Kļimoviča skaidri formulētajam aicinājumam internetā. Un tā pie Brīvības pieminekļa atkal skanēja Ukrainas himna, bet Latvijas himnas dziedājumam pievienojās arī diriģents Ivars Cinkuss. Uz laukuma, pretī piemineklim, no degošām sarkanām svecēm tika izveidots No War (es iesaistījos sveču uzraksta veidošanā un šo to no notiekošā nepamanīju). Pēc kopbildes un ziedu nolikšanas lielākā daļa sapulcējušos devās uz Kronvalda parku, uz zibakciju United Ukraine pie dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekļa ar aizlūgumu par Ukrainu. To vadīja ukraiņu grieķu – katoļu Baznīcas priesteris Romāns Sapužaks. Uzrunu teica Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis. Kopbildē visi nemaz neietilpa, bija daudz bērnu. Svētki noslēdzās Ukrainas vēstniecībā Kalpaka bulvārī ar izstādes atklāšanu Latvijas armijas ģenerālis un divkārtējs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Radziņš – Ukrainas un Latvijas vēsturē.

Fragments no izstādes teksta: [..] Tātad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību – radīt valstisku darbību visos arodos un būt militāri stipram. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.[..]

Ģenerālis P. Radziņš
Latvijas Kareivis, Nr. 176 (1920. g. 21. septembris)

Vēstnieks pasniedza pateicības rakstu ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības priekšsēdētājam Agrim Purviņam.

Es apbrīnoju Latvijas ukraiņu Kongresa aktīvistu uzņēmību un pacietību, un uzskatāmi saprotu, ko nozīmē teiciens, ka ūdens piliens sagrauž klinti.

Слава Україні

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“