Ще не вмерла Українa

Опубліковано 2014-01-24

 

Mums daudz skaidrāk un noteiktāk ir jāparāda sava solidaritāte ar ukraiņu tautu un tās tiesībām.

Eiropas valsts galvaspilsētā Kijevā līst asinis. Janukoviča režīma vardarbība pret pilsoņiem Ukrainas pilsētu ielās ir viņa un Putina darījuma rezultāts. Eiropas līderi ir apjukuši. Tas ir nomācoši. Līdzšinējā politika ir cietusi fiasko. Labi risinājumi nav skaidri redzami. Ukraina draud pārvērsties par vēl vienu Baltkrieviju, iestāties Putina muitas un militārajās savienībās un, iespējams, pat sadalīties.

Pēdējo dienu traģiskie notikumi, kas ir prasījuši cilvēku upurus, vairs neļauj Eiropai runāt ar Janukoviču kā leģitīmu sarunbiedru. Viņam nu ir palikusi tikai viena iespēja politiskai izdzīvošanai - Kremļa protektorāts ar visām tam piemītošajām iezīmēm - pilsonisko brīvību ierobežošana, vardarbība pret opozīciju, antirietumnieciska propaganda.

Ja Janukoviča Ukraina pievienosies "anti-NATO" jeb t.s. Kolektīvās drošības līguma organizācijai, tas ietekmēs arī militāri politiskās drošības situāciju Eiropā. Ukrainas faktiskā reintegrācija Krievijā - faktiski Eiropas zaudējums Putina Krievijai - būtu ļoti slikta zīme arī Moldovai un Gruzijai, kuras saglabā politisko gribu un cerības ciešāk saistīt savu nākotni ar Eiropas Savienību.

Jebkurā gadījumā Ukrainas eiropeiski orientēto pilsoņu pakļaušana Putina-Janukoviča režīmam prasīs lielus cilvēku upurus, valsts destabilizāciju un desmitiem tūkstošu politisko bēgļu Eiropā.

Eiropai tas nozīmē vēl nebijušu konfrontāciju ar Krieviju un nemitīgu modrību, lai nosargātu esošās ES robežas pret pārskatīšanas perspektīvu.

Tad kāpēc Eiropā valda apjukums un no līderiem nav dzirdams īsts sašutums par Ukrainas varas karu pret pašu tautu? Tāpēc, ka Ukrainas glābšana no Krievijas izmaksās mērāma miljardos un lielo Eiropas valstu nodokļu maksātāji tām nav gatavi. Bez tam arī Ukrainas demokrātiskie līderi savstarpējos konfliktos (Juščenko pret Timošenko) ir nopietni diskreditējuši savu spēju Ukrainu padarīt par eiropeisku, demokrātisku un tiesisku valsti.

Un tomēr - vai un ko mēs, eiropieši, varam darīt, lai neatgriezeniski nepazaudētu Ukrainu?

Pirmkārt, mums daudz skaidrāk un noteiktāk ir jāparāda sava solidaritāte ar ukraiņu tautu un tās tiesībām. Tai ir jāatspoguļojas  sabiedrības, mediju, parlamentārajā un valdības rīcībā, bez bailēm no Krievijas iespējamās neapmierinātības.

Otrkārt, Eiropas kopīgas politikas līmenī ir jāvienojas par mērķētām sankcijām, ierobežojumiem, izmeklēšanu pret tiem Ukrainas politiskās un ekonomiskās elites dūžiem, kuri faktiski ir atbildīgi par vardarbības eskalāciju Ukrainā. Galu galā arī viņu ilgtermiņa interesēs ir padzīvoties pa Londonu, Parīzi un Berlīni, un viņiem nepietiks tikai ar iespēju izrādīties Maskavā vai Sočos.

Treškārt, ir jāparāda, ka ir iespējams nozīmīgs Eiropas Savienības finansiāls atbalsts jaunas Ukrainas valdības īstenotām reformām.

Šī nu ir tā situācija, kad mūsu kopējā ilgtermiņa drošība ir tā vērta, lai par to maksātu noteiktu politisku un finanšu kapitāla ieguldījumu. 

Eiropas līderiem ir jāapzinās, ka Ukraina ir tas trūkstošais stūrakmens, kas nepieciešams, lai uz ilgiem laikiem nostiprinātu Putina režīmu un agresīvas Krievijas impērijas atdzimšanu. Un Latvijai, kā valstij, kas ir izveidojusies, viena gadsimta laikā divreiz atdaloties no Krievijas, ir ļoti jāuztraucas par šādu ģeopolitisku pavērsienu.

* "Ukraina vēl nav mirusi" - Ukrainas valsts himna

Autore ir Eiropas Parlamenta deputāte, Vienotība, Sandra Kalniete.

http://www.ir.lv/2014/1/24/shte-ne-vmerla-ukra-na