Jāņa Dombravas runa Saeimas debatēs par lēmuma projektu “Par Krievijas agresiju Ukrainā”

Опубліковано 2014-03-06

Iesākumā vēlos teikt paldies Latvijas vēstniecei Ukrainā Agritai Daudzei un vēstniecības personālam. Decembra mēnesī, kad apmeklēju Maidanu, Kijevas ielās vairāki sastaptie protestētāji man teica: „Mūsu primārais mērķis ir atbrīvoties no Krievijas ietekmes”. Kad notika provokācijas un uzbrukumi protestētājiem no apmaksātiem krievu valodā runājošiem noziedzniekiem, kuri bija izgreznojuši sevi ar Georga lentītēm, tad daudzi pasmīnēja, kad kāds teica, ka aiz šīm provokācijām stāv Krievija un Janukoviča noziedzīgais režīms ir tikai izpildītāji.

Vēl pirms divām nedēļām vairāki kosmopolīti un prokrieviski aktīvisti par rusofobiem sauca tos, kuri teica, ka Krievijas Federācija spēlē savu lomu asiņainajos uzbrukumos protestētājiem un ka tā iegūs pilnīgi brīvas rokas pēc Olimpisko spēļu noslēguma. Pat krievu „tautiešu politikas” nesējs A.Vešņakovs dažas dienas pirms iebrukuma Ukrainā atļāvās apvainot eksprezidenti un dievojās, ka Krievija ir miermīlīga valsts. Tomēr, kā jau ierasts, PSRS mantiniecei vienmēr ir paticis melot, un bija skaidrs, ka tieša iejaukšanās Ukrainā notiks. PSRS jeb Krievija jau aptuveni 80 gadus neko jaunu neizdomā, bet izpilda vienu un to pašu scenāriju, lai okupētu valstis. Nav nepieciešams atsaukties uz Sudetijas aneksiju. Pietiek atcerēties 1939. gadu, kad, pasludinot nepieciešamību aizsargāt ukraiņus un baltkrievus, PSRS iebruka Austrumpolijā.

Tautiešu „aizsardzība”, provokatoru darbības, pašu inscenēti uzbrukumi saviem karavīriem, pseidoreferendumi – tas viss jau ir redzēts Austrumpolijā, Somijā, Baltijas valstīs, Čečenijā, Gruzijā… Prognozes piepildījās, ka šoreiz šis scenārijs tiks izspēlēts Ukrainā, kur atbrīvošanās no Kremļa varas būtu nāvējoša Krievijas vēlmei no jauna kļūt par impēriju.

Ir īpatnēja sajūta. Virkne Eiropas un pašmāju politiķu pēkšņi atmodušies un ieraudzījuši, ka Krievija savu impērisko tieksmju apmierināšanai ir gatava ievest karaspēku un okupēt neatkarīgas valsts teritoriju.

Šis pārsteigums šķiet liekulīgs, ņemot vērā, ka Krievija gandrīz kopš PSRS sabrukuma nav slēpusi savu imperiālistisko dabu un vēlmi atjaunot kontroli pār agrākajām ietekmes zonām. Neskatoties uz savu iedzīvotāju nabadzību, Krievija ir investējusi milzīgas armijas uzturēšanai, īstenojusi apjomīgas militārās mācības, provocējusi kaimiņvalstis un divdesmit trīs gadu laikā vairākkārt ir karojusi.

Krievija ir darbojusies Austrumeiropā arī citos veidos, lai nostiprinātu savu ietekmi. „Tautiešu politika”, vietējās krievu kopienas un dažādu prokremlisku biedrību finansēšana, lai tie īstenotu Krievijas oficiālo politiku Latvijā, ekonomiskās atkarības radīšana, apmelošanas kampaņas – to visu izlikās neredzam daudzi pašmāju politiķi, un, ja redzēja, tad netika sperti soļi, lai novērstu šādu rīcību. Līdzīgi rīkojas Eiropas valstis – tā vietā, lai vērstos pret Krievijas agresiju, tās piedāvā upurim atrast kompromisu ar agresoru.

Mums nav jāsacenšas, kurš ir lielāks ukrainis. Brīdī, kad apdraudējums Latvijas drošībai ir sasniedzis augstu līmeni, Nacionālā apvienība cerēja un joprojām cer, ka politiķi sapratīs, ka šis ir izšķirošs brīdis stiprināt mūsu valsts drošību un tāpēc piedāvāja konkrētus, vienkāršus soļus, lai mazinātu riskus valsts drošībai. NA piedāvā spert konkrētus soļus informācijas telpas aizsardzībai, piemēram, izslēgt Krievijas propagandas kanālus no Latvijas valstij piederošā „Lattelecom” programmu piedāvājuma; apturēt termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu Krievijas Federācijas pilsoņiem, jo arvien lielākā skaitā Latvijā ieplūst Krievijas Federācijas pilsoņi starp kuriem ir arī tādi, kas var tiešā veidā apdraudēt nacionālo drošību; stiprināt zemessardzi un sadarbību ar NATO; nodrošināt maksimālu caurredzamību ārvalstu finansējumu plūsmai nevalstiskajām organizācijām. Jāpiemin, ka daudzas no šīm organizācijām, tāpat kā Ukrainā, ir filiāles Krievijas mātes organizācijām, un caur tām tiek īstenota sabiedrības šķelšana. Īpaši skumji ir noraudzīties, ka šīs Kremļa struktūrvienības veido ciešu sadarbību ar vairākiem Latvijas „Vienotās Krievijas” oficiālajiem sadarbības partneriem Saeimā.

Tā vietā, lai spertu izlēmīgus soļus mūsu valsts nostiprināšanā, līdz šim esam ieraudzījuši vienaldzību vai pat izdabāšanu Krievijas interesēm. Virkne augsta ranga personu ir gatavi klanīties Krievijai un izdabāt viņu vēlmēm. Vai tie būtu Krimināllikuma grozījumi, kuri paredz noteikt atbildību par PSRS un nacistiskās Vācijas agresijas attaisnošanas, kurus pēc Krievijas iebildēm šodien Saeima izņēma no darba kārtības; vai tas būtu valstij piederošā „Lattelecom” programmas piedāvājuma pārskatīšana, lai izņemtu kara propagandas kanālus. Varu teikt, ka man ir kauns klausīties politiķus tērzējam par informācijas daudzveidības nodrošināšanu un vispār – „komerciālās intereses ir pirmajā vietā”.

Viss aiziet līdz tādam absurdam, ka, pakļaujoties Krievijas melu kampaņai, latviešu politiķi ir gatavi vērsties pat pret mūsu nacionālajiem karavīriem, kuri savulaik, līdzīgi kā ukraiņi šodien, cīnījās pret tā paša Austrumu kaimiņa imperiālajām ambīcijām. Ja mūsu nacionālo karavīru godināšanas dēļ, partneri ir gatavi atstādināt profesionālu ministru, kurš ir palīdzējis atjaunot Latvijas neatkarību, tad Krievija jau ir guvusi nozīmīgu uzvaru pār Latviju.

Šobrīd Krievija vēlas, lai Latvija ietu tās pavadā un pati atdotu savu neatkarību, lai rudenī varētu ar vieglu roku valdībā ievest Putina sadarbības partneri. Mēs nedrīkstam īslaicīgu ieguvumu dēļ virzīties uz Janukoviča Ukrainas modeli. Mums nav jāizdabā Krievijas vēlmēm, bet tieši pretēji – mums ir jānostiprina sava valsts un kopā ar citām demokrātiskām valstīm jāiestājas pret Krievijas agresiju.

Mums ir jāatceras sava pagātne. Mums ir jānostiprina sava drošība, valoda, kultūra, ekonomiskā patstāvība, lai nodrošinātu, ka arī nākamajām paaudzēm tiktu saglabāta patiesi neatkarīga Latvija.